Tāpat viņš mani apžēlos [340]
Tik tiešam, kā es dzīvoju, Dievs saka pats, – es negribu,
Ka nāvē grēcinieks pazūd; Bet es tam gribu žēlīgs būt,
Ka tas no grēkiem atgriežās Un ar man dzīvo mūžibās.
Šos vārdus, cilveks, pieminies, Kad grēku dēļ nobēdājies.
Še vari dabūt gan, Kā Dievs tev solijs arīdzan
It augsti, dārgi zvēredams: Svēts būsi grēkus atstādams!
Bet sargies vien no drošuma! Nedoma: „laiks ir pēcgalā!
Vēl tīk man šeitan priecaties; Kad šis mans mūžs galu ies,
Gan tad uz Dievu griezišos: Tāpat viņš mani apžēlos!”
Gan tiesa, Dievs ar lēnibu Vēl ilgi panes grēc’nieku;
Bet ja kas visai nekaunās, Uz žēlastibu palaižās,
Neapkopj savu dvēseli, – Tas taps nosodīts mūžigi.
Caur Kristu nāv’ un mokām Dievs Tev žēligs būt ir solījies;
Bet to viņš sacīt negribejs, Vaj rīt vēl būsi dzīvotajs.
Ka jāmirst, to gan zini tu, Bet nezini to stundiņu.
Šodien dzīvs būdams atgriezies, Uz rītdienu nepalaidies!
Dažs, kas vēl šodien spirgtumā, Jau rītu nomirst ātrumā.
Ja neatgriezies nomirsti, Tu kritis’ elles ugunī.
Palīdz, ak Jezus, palīdz jel, Ka pie tev nāku šodien vēl,
No grēkiem tūdaļ atgriežos, Pirms nāvē ātri aizmiegos.
Lai šodien un ikkatru dien’ Uz savu stundu taisos vien!
Līdzīgās e-publikācijas