Dzīvs es tavs; Tavs, kad es mirstu [70]

Jezus, tu dod sirdī prieku,
Jezus, tu mans mīļakais, Dvēsles draugs vis-dārgakais!
Tavs aizvienu es palieku;
Lai pasaule lepna gan, – Jezus ir daudz augstaks man.

Bez tev, Jezus, man spiež nāve,
Mieas prāts man kārdina, Un tas ļaunais vārdzina.
Jezus man iz nāves rāve;
Lai ar grēki biede gan, – Jezus ir daudz stipraks man.

Tu, mans Jezus, manā sirdī,
Saldāks nekā medus es’. Kas man grūti, to tu nes’.
Kad man slāpst, tad tu man dzirdi;
Nāve lai ir rūkta gan, Jezus, caur tev salda man.

Jezus, es pie tev palikšu,
Pie tev allaž turešos, Pie tev allaž būšu drošs.
Ceribu uz tevi likšu;
Elles rīkle plata gan, – Jezus pils un bruņas man.

Mūžam sev no tev nešķiršu,
Savas dvēsels brūtgana, Pie tev turos ticībā!
Dzīvs es tavs, tavs, kad es mirstu;
Bailes rauj un plosa gan: Jezus, paliec tu pie man.

Paliec, Jezus, to es lūdzos,
Mūžam no man nešķirams. Es tev mūžam pazīstams.
Klausies, kad es tev ko sūdzos;
Un kad nāve uzkrīt man: Jezus, pie tev Dievs un gan.