To bezdievīgu pašu prāts, uz to tie var pa-ļauties [546]

Ak Dievs, no debess uzlūko, Cik reti tavi svēti!
Ja tu tos pašus nežēlo, Tad mēs gan zūdam lēti.
Tas lielais pulks grib uzvarēt
Un tavus vārdus pazaudēt,
Tos ticigus grib nomākt.

Tie māca it no viltus sirds, Ko pašu prāts izzinās;
Lab’ tam, kas no tiem tādiem šķirts, Ar tādiem vis netinās!
Cits izvēl šo, cits atkal to,
No ārienes tie spīguļo
– Tik ko var melus panākt!

Ak tādu lepnu viltus-mēl’, Kungs Dievs, jel gribi deldēt!
Tie lielidamies galvu ceļ: Ko sakam tam būs ģeldēt;
Mums, mums vien piekrīt baušļus celt,
Ko citi māca, viss ir velt’,
Mums nākas pār tiem valdīt.

Tapēc es celšos, saka Dievs, Mans nabags pulks tiek spaidīts,
Nopūšās ciezdams nepaties’, Gan ilgi jau ir gaidīts:
Mans sēcigs vārds tos lepnus rās,
Bet manus ļaudis stiprinās
Un neliks tiem vairs maldīt.

Iekš uguns sudrabs skaidrojās, Kad tam būs īsti derēt,
Tā mums būs bēdās, bailībās Uz Dieva vārdiem cerēt;
Tas vārds top krustā izraudzīts,
Tur viņa spēks top nomanīts
Un spīd līdz līdz zemes galam.

Tu gribi, Dievs, mūs pasargāt Pret tādu ļaunu tautu!
Tiem tiktu mūs savaldzināt, ja tu tiem vaļas ļautu.
Tie bezdievīgi pulcējās,
Kur tādi ļaudis paceļās
Iekš tavas draudzes vidus.

[3. 1.]