Kaut tu ar mīļu prātu Jau šodien būtu klātu [665]

Klaus, Kristus draudziba, Kungs Jezus tuvumā!
Jau viņa zīmes baida; Kas mīļo to, lai gaida,
Lai ceļ uz augšu acis, Viņš pestīt mūs atnācīs.

Kas man tad pienākās? Man pie ta jaturās,
Ko Kristus apsolijis: Lai kaps man būtu rijis,
Viņš mani izvest steigsies, Un visas bēdas beigsies.

Nu, Kungs, es protu gan, Cik jauki klāsies man
Kad es pie tev uz augšu Ar skaidrām miesām braukšu,
Kad tu man saņemt trauksi Un man pie vārda sauksi.

Ak siržu prieciba! Ak jauka valoda,
Kad tu no debess nāksi, Kad tu, Kungs runāt sāksi
Uz man un maniem brāļiem Kā savu spārnu cāļiem!

Vaj gan no līgsmibas Es acīm asaras
Tai stundā aizliegt spēšu? Kā es tās saturēšu?
Tās kā iz akas virīs, Pār maniem vaigiem birīs.

Tad man nāks redzama Ta miesa godibā,
Kas krustā pienaglota Un nāvē par mums dota,
Tās rokas, kas caurdurtas, Tās kājas, kas izurbtas.

Ko es še ticejis, Tur būšu panācis.
Šīs zemes viltus mantas Ir niecīgas, negantas;
Bet kam ta debess vaļā, Tam būs ta laba daļa.

Pasaule viltiga! Ko tavs zelts atmaksa
Pret Dieva kroņiem svētiem, Kas pieder izredzētiem,
Ko Kristus galvā licīs Tur tiem, kas tam paticīs?

Še eņģļu zemite, Še dvēseļu paspārne,
Še viena dziedašana, Še bēdas vis nemana,
Še nāve mūs vairs nešķirs, Še asaras vairs nebirs.

Mans prātiņš, aprimsti! Vaj tu izmērosi,
Vaj tu gan liksi vērā Tos priekus, kas bez mēra,
Ko acs nav redzejusi, Ko auss nav dzirdejusi?

Bet tev, mans Pestitajs, Tev esmu uzdomajs,
Tev es še pieminešu, Cik vien es nabags spēšu;
No tevis ar, kad vaidu, Es visu labu gaidu.

Gan sirds man ilgojas, Kamēr no augstibas
Tev, Jezus, redzu nākam Un mūsu prieku sākam;
Kaut tu ar mīļu prātu Jau šodien būtu klātu!

Bet tava stundiņa Tev pašam zinama.
Dod, lai es vērā lieku, Ka vienreiz pie tev tieku,
Lai katru stund’ un dienu Sirds uz tev nesās vienu.

Ak Kungs, ak paklausi, Paklausi žēligi!
Lai tava tiesas diena Mums ziņā stāv un cienā,
Lai ta mūs neizbiede, Lai priecina, lai dziede.