Dieva apsolījumiem nav nekādu nosacījumu

Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. [Gal.3:21]

Iepriekš Pāvils ir sacījis, ka Bauslība nesniedz taisnību. Vai tad tādēļ mums Bauslība ir jāiznīcina? Nē, tā tomēr nes savu labumu. Kādu? Tā ved cilvēkus pie pareizas atziņas pašiem par sevi, parāda un vairo grēku. Te rodas vēl kāds jautājums. Ja Bauslība dara cilvēkus tikai sliktākus, nevis labākus, parādot tiem viņu grēku, vai tad tā nav pretrunā ar Dieva apsolījumiem — vai Bauslība neparāda Dievu tik saniknotu un apvainotu, it kā Viņš vairs nedomātu pildīt savus apsolījumus?

Arī šo jautājumu Pāvils aplūko īsi, tikai garāmejot, lai drīz vien dotos tālāk; tomēr īsā veidā viņš uz to atbild, sacīdams: Nekādā ziņā ne Kādēļ tā? Pirmkārt, tādēļ, ka Dievs ir devis apsolījumus nevis mūsu cienīguma, nopelnu vai darbu dēļ, bet tikai savas pāriplūstošās, mūžīgās laipnības un žēlsirdības dēļ.

Viņš Ābrahamam nesaka: tā kā esi turējis Bauslību, tad tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, bet — vēl tajā. laikā, kad Ābrahams nebija apgraizīts, nebija saņēmis Bauslību un dzīvoja kā elku kalps (kā tas aprakstīts Jozuas grāmatā 24:2), Dievs viņam saka (1.Moz.12:1): “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama”, (1.Moz.15:1): “Nebīsties, Ābrām, Es esmu tavs vairogs”, (1. Moz. 22:18): “Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas.” Šiem apsolījumiem nav nekādu nosacījumu. Dievs Ābrahamam visu apsola par velti, bez kādiem nosacījumiem, neievērojot viņa iepriekšējos vai nākamos darbus un nopelnus.

Dievs — Pāvils saka — neatcel savus apsolījumus mūsu grēku dēl, nedz arī pasteidzas tos piepildīt mūsu taisnības un nopelnu dēl — Viņš neuzlūko ne vienus, ne otrus. Lai gan Bauslības dēļ mēs kļūstam ļaunāki un ienīstam Dievu, tomēr tas nemudina Viņu atcelt apsolījumu, jo Viņš to nav balstījis mūsu taisnībā vai cienīgumā, bet devis tikai no savas laipnības un žēlsirdības.