Dzīva cerība kristiešiem

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. [1.Pēt.1:3]

Šajā priekšvārdā tu redzi īsteni apustulisku runu un pieeju lietai, jo tur jau viņš paceļ un paskaidro to, kas ir Kristus un ko mēs caur Viņu esam ieguvuši, kad viņš saka, ka Dievs mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Kristus augšāmcelšanos no miroņiem. Tāpat arī, ka visi labumi mums ir dāvāti no Tēva, bez mūsu nopelna, no tīras žēlsirdības.

Kristus caur savu augšāmcelšanos ir vedis mūs pie Tēva.

Ak, tas pārmērīgi liels labums, kas mums ir dots caur Kristu, ka mēs dodamies Tēva priekšā un varam prasīt mantojumu, par kuru šeit runā svētais Pēteris.

Te vairs nav nekādas bauslības, ne dusmības.

Viņš vairs mūs nedzenā un nešausta, bet gan ar mums apietas visdraudzīgākajā veidā, atjauno mūs un nedod mums nekā, lai mēs darītu vienu vai divus darbus, bet gan mūsos rada pilnīgu jaunu piedzimšanu un jaunu būtību, lai mēs kļūtu par kaut ko citu nekā pirms tam, kad mēs bijām Ādama bērni.

Bet tā kā mēs esam zemes virsū, mums ir jādzīvo cerībā. Jo kaut arī mēs esam droši, ka caur ticību mums ir visi Dieva labumi (jo ticība patiešām nes tev jaunu piedzimšanu, dievbērnību un mantošanu), tad tu tomēr vēl to neredzi. Tāpēc tas vēl paliek cerībā.

To viņš dēvē par dzīvības cerību.

Mēs sakām: “Dzīva cerība”, tas ir, tāda, kurai mēs patiešām ticam un varam būt droši par mūžīgo dzīvību.