Ja tu esi manā sirdī [137]

Jezus, tavas svētas vātis, Tavas mokas pieminu,
Tās dod, kaut kāds grūtums nācis, Miesai, dvēs’lei spirgtumu.
Sirds, kad ļaunas domas jūt, Vērā ņem, cik tev bij grūt’,
Tas neļauj ar grēkiem smieties, nedz uz blēņām prātam griezties.

Kad ta samaitata miesa Iekarst ļaunās kāribās,
Tad man tava nāves-tiesa Prātā nāk un aidzen tās.
Un kad vels man kārdina, Manas acis uzskata
Tavas žēlastibas ģīmi, – tad uzvāru ar šo zīmi.

Kad pasaule manu prātu Grib uz plato ceļu griezt,
Lai tev smiedamies atstātu, Tad es to nevaru ciest;
Skatot man uz tavu krust’, Kā no saules ledus kūst,
Kūst tās kārošanas ļaunas; Sirds no viņām bēg un kaunās.

Tavas vātis visās bēdās Palīgu un spēku dod;
Kad ieskatu tavas rētas, Sirds atspirgšanu atrod;
Viņas man iepriecina Un dzen bēdas tālumā.
Tu man pelnijs tādu labu, Priekš man kalts uz krusta-stabu.

Uz tev mana sirds paļaujas, Uz tev vien es cereju;
Lai ir nāve pret man kaujas, Tavā nāvē uzvāru.
Tava nāve man pieder, Ta man glaba un satver,
Žēlastiba man apēnos, Gaismu, dzīvibu man iedos.

Ja tu esi manā sirdī, Tad no tavas mīlibas
Kā no avota man dzirdi; Pašās nāves-grūtibās
Paslēpjos iekš tev, mans prieks. Ko man kaitēs ienaidnieks?
Kas bēg Jezus vātīs iekšā, Uzvarejs iet Dieva priekšā.