Kur Dievs mājo

“Cik bijājama ir šī vieta, te tiešām ir Dieva nams, un še ir Debesu vārti.” [1.Moz.28:17]

Šī ir brīnišķīga runa, kurai līdzīga nav atrodama nekur citur visos Svētajos Rakstos – ne Vecajā, ne jaunajā Derībā. Šī vieta tiek saukta par Dieva namu, un Debesu vārtiem; nevienā citā vietā nekas tāds nav minēts. Un nosaukt kādu vietu šādā vārdā, tas nav nekas cits, kā – saukt to par pašu Debesu Valstību, par Debesīm. Jo Dieva nams ir vieta, kur Dievs mājo. Bet kur Dievs mājo?

Vai nav tiesa – Viņš mīt Debesīs! Tādēļ Jēkabs šeit sauc zemi par Debesīm un Debesis par zemi, saistīdams tās kopā. Dieva Valstību un Viņa Debesu mājvietu Jēkabs saista ar noteiktu zemes vietu un saka: te ir Debesu Valstība, te ir Debesu vārti, kur iet ceļš uz Debesīm, un tas iziet no Dieva nama. Viņš parāda atšķirību starp Debesīm un zemi, tas ir, starp tagadējo un nākamo dzīvi. Jēkabs pats sev apsola pēc šī dzīves mūžīgo dzīvošanu un Debesu Valstību, kas iesākas jau tagadējā dzīvē. Jā, Jēkabs sajūt, ka viņš jau ir Debesu Valstībā un dzīvo tajā.

Šie tēli nenozīmē neko citu, kā Baznīcu, mācītājus un klausītājus, kas ir tajā.

Tāpat šeit tiek aprakstīta patiesā Baznīca – kas tā ir un kur tā atrodama. Jo tur, kur Dievs mājo, arī ir Baznīca – un citur tā nav atrodama. Baznīca ir Dieva nams un Debesu vārti, ieeja mūžīgajā dzīvošanā, kur notiek pāreja no šīs laicīgās dzīves Debesu dzīvē.