Ko nozīmē “piedzimt no jauna”?

“Nikodēms saka Viņam: “Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?” Jēzus atbildēja: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!”” (Jņ.3:4-5)

Kristus vērš uzmanību vārdiem “piedzimt no jauna” (Jņ.3:3; dažos tulkojumos “piedzimt no augšienes”). Šie vārdi attiecas uz patiesas ticības jauno dzīvi mūsu sirdīs. Tas ir skaidrs no šodienas teksta. Taču mums nevajadzētu domāt, ka tāpēc, ka “piedzimt no jauna” nav nekas cits kā ticība, tad jau ar to nav nekādu problēmu, jo – kurš gan neticētu?! Mums jāsaprot, ka patiesa ticība nav tikai iztēle un bezspēcīga pārliecība, kas var rasties, izprotot Evaņģēlija patiesību. Tā vietā tai jābūt kaut kam dzīvam, spēcīgam, vienmēr aktīvam un darbīgam. Tā ir kaut kas tāds, kas maina un atjauno mūsu sirdis un prātus, padarot mūs par pilnīgi jauniem cilvēkiem.

Piedzimšana no jauna ir pilnīga visa cilvēka atjaunošana. Tāpat kā miesīgā dzimšana dod mums miesīgu dzīvību un dabiskas kustības, vēlmes, gribu, izpratni un spēkus, tā arī piedzimšana no augšienes dod mums šīs pašas īpašības garīgā nozīmē. Pēc miesīgās dabas cilvēks atrodas ārpus Dieva žēlastības valstības; viņam nav patiesu zināšanu par Dievu un Viņa gribu. Viņš nezina miera ceļu, un neuzticas, nemīl un nebīstas Dievu no visas sirds, kā māca Viņa svētais Vārds. Tā vietā cilvēki ir Viņam naidīgi noskaņoti.

Tomēr, ja cilvēks nonāk pie patiesas ticības Kristum, viņš ir jaunās piedzimšanas saņēmējs. Viņš tiek pārveidots no dusmu bērna par žēlastības bērnu, no grēcinieka par cilvēku, kas tiek pasludināts par taisnīgu, no nosodīta cilvēka par svēto. Tādējādi no tumsas valstības viņš nonāk gaismas valstībā. Viņš atmostas no savas dabiskās garīgās nāves un nonāk garīgajā dzīvē. Viņa prātā spīd jauna debesu gaisma, un viņš spilgti pazīst Dievu un pareizo ceļu pie Viņa. Evaņģēlijs viņam vairs nav muļķība, bet gan svētīga atklāsme, kurā viņš atrod tīru patiesību, kas ir skaidri uzrakstīta un arvien vairāk viņu apgaismo. Viņa sirds dziļākās dzīles tiek saviļņotas, un viņš tiek piepildīts ar mīlestību, bijību un paļāvību uz Dievu. Šāds cilvēks, kad viņš patiesi sāk ticēt, kļūst par Svētā Gara templi, kas nemitīgi viņu vada uz visiem labiem darbiem. Šis cilvēks vairs nespriež garīgas lietas pēc savas dabiskās miesīgās izpratnes, bet gan pēc Dieva Vārda, kas pilnībā piepilda viņa dvēseli. Dieva Vārds tagad ir viņa gaisma, viņa gudrība, viņa padoms, viņa mierinājums, viņa cerība, viņa vairogs un viņa patvērums. Tas kļūst par viņa otro dzīvi, viņa otro dvēseli un ir neizdzēšami ierakstīts viņa sirdī ar Svētā Gara liesmām. Šo iemeslu dēļ no jauna piedzimis cilvēks ir pilnīgi jauna radība. Viņš domā, spriež, runā un dzīvo saskaņā ar Dieva Vārdu. Viņš ir gatavs paciest un ciest visu, pat nāvi, Vārda dēļ, kas ir gars un dzīvība viņā.

Bet ārējas pārmaiņas mums nemaz nepalīdz. Kopā ar mūsu iedomātajiem labajiem darbiem mēs paliekam pazuduši. Mums ir jāpiedzimst no jauna, jo, kā saka Kristus: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jņ.3:5)