Kā Dievs atbild uz mūsu lūgšanām?

“Un šī ir tā drošība, kas mums ir uz Viņu, ka, ja mēs ko lūdzam pēc Viņa prāta, tad Viņš mūs klausa. Un ja mēs zinām, ka Viņš mūs klausa, kad ko lūdzam, tad zinām, ka tajās lūgšanās dabūjam (to), ko no Viņa esam lūguši.” (1.Jņ.5:14-15)

Dieva pirmais veids, kā atbildēt uz lūgšanu, ir dot lūdzošajam ticīgajam to, ko viņš lūdz, kad un kā viņš to vēlas. Ja Dievs Savā mūžīgajā gudrībā redz, ka tas, ko mēs no Viņa lūdzam – vēlamais laiks un atbildes veids – mums nāk par labu, Viņš rīkojas saskaņā ar mūsu gribu. Viņš bieži palīdz mums veidos, ko neviens nevar iedomāties. Apstākļi un cilvēki, kas pretojās vai šķita pretojamies mūsu gribai, galu galā to veicina. Kad tas ir nepieciešams, Dievs netaupa mazus brīnumus, lai mūsu cerība uz Viņu netiktu apkaunota. Ak, cik daudz šādu ievērojamu piemēru, kad ir atbildēts uz lūgšanu, mēs atrodam Svētajos Rakstos un kristīgās baznīcas vēsturē! Caur tiem Dievs neapgāžami atklāja Savu patiesīgumu, un Viņš turpina to atklāt tiem, kas to pamana.

Protams, Dievs ne vienmēr atbild uz lūgšanām nekavējoties. Viņš dažreiz ļauj lūdzējam gaidīt ilgāku vai īsāku laiku. Kad Marija saka Jēzum: “Viņiem nav vīna,” Viņš atbild: “Mana stunda vēl nav nākusi.” (Jņ.2:3-4) Taču šis ir vēl viens veids, kā Dievs uzklausa lūgšanas, jo, lai gan atbilde kādu laiku kavējas, Viņš neatsakās no Savas palīdzības; lai gan atbilde bieži nenāk ātri, bet tā noteikti nāk, kad tas tiešām ir nepieciešams. Dievs bieži pieļauj šādu kavēšanos visgudrāko iemeslu dēļ. Tikai Viņš zina stundu, kurā lūgtā palīdzība vai labums būs mums par svētību. Dievs arī izmanto kavēšanos, lai pamodinātu mūs, dažreiz iespējams, pirmajai patiesi nopietnai lūgšanai.

Dievam ir vēl viens brīnišķīgs veids, kā uzklausīt. Viņš ne vienmēr dod mums to, ko mēs lūdzam, bet aizstāj to, ar kaut ko citu – un šis kaut kas cits vienmēr ir labāks par to, ko mēs lūdzām. Cilvēks bieži var iedomāties, ka Dievs nemaz nevēlas viņam atbildēt. Arī Ījabs nopūtās: “Es Tevi piesaucu kā glābēju, bet Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības. Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības.” (Īj.30:20-21) Arī Jeremija vaidēja: “Tu biji aizsedzies ar padebesi, tā ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri.” (Raudu dz.3:44) Mēs dažreiz saskaramies ar dziļu pārbaudījumu brīžiem, kad pēc lūgšanas lietas nešķiet uzlabojamies – patiesībā dažreiz tās pat šķiet sliktākas. Tomēr mums šeit ir jāņem vērā Tā Kunga roka. Jo Dievs mums palīdz nepārtraukti, bet ne vienmēr tā, kā mēs domājam, kā Viņam vajadzētu palīdzēt. Vai tā arī nav atbilde, ja Dievs mums dod kaut ko labāku par to, ko mēs vēlējāmies? Ja Viņš mums dod pili būdas vietā, par kuru lūdzām, dod daudz, kaut lūdzām mazumiņu, dod kaut ko lielu niecīga vietā, dod kaut ko mūžīgu kaut kā laicīga vietā, vai tā nav atbilde?

Taču daudzi varētu iebilst: “Lai arī cik labi tas būtu, tā joprojām nav patiesa atbilde, ja mēs nesaņemam to, par ko esam lūguši.” Uz to Svētais Pāvils atbild: “Jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib.” (Rom.8:26-27) Šeit mēs redzam, ka mēs paši bieži vien nesaprotam savas lūgšanas. Ar vārdiem mēs lūdzam kaut ko tādu, kas varētu mums kaitēt, bet Svētais Gars, kas mājo mūsos, mums nezinot, aizlūdz ar nopūtām pēc kaut kā mums labvēlīgāka. Dievs, kurš saprot mūsu lūgšanu jēgu, kas ir apslēpta pat mums, sniedz mums labāku atbildi. Vai šī nav patiesa atbilde? Mums noteikti jāsargās no vēlmes lūgt kādu nebūtisku zemes labumu vai pieprasīt kaut ko no Dieva, ja mums nav ne jausmas, vai tas mums būs noderīgs. Tomēr mums vienmēr vajadzētu lūgt Dievu ar drošu ticību. Uzticīga lūgšana nekad nav veltīga. Katra šāda lūgšana ir kā sēja, no kuras izaug dārgs auglis; šāda lūgšana ir kā tukšs spainis, kas tiek nolaists dievišķās labestības avotā un tur tas tiek piepildīts līdz malām, un tad tas atgriežas pie mums. Tāpēc visās šīs dzīves raizēs un bēdās droši meklēsim patvērumu lūgšanā, jo tā nekad nav veltīga.