Debesis zemes virsū!

Tieksme pēc jautrības lielā mērā ir TV “ļaunās acs” radīta burvestība. To, tāpat kā visas citas burvestības, salauž Kristus vara (2.Kor.10:4-5).

Kad cilvēkam nepieciešama nopietna medicīniska palīdzība, tikai idiots vai ciniķis ārsta apmeklējumu spētu uzskatīt par izklaidi vai piedzīvojumu. Tāpat es šaubos vai daudzi kriminālnoziedznieki spētu būt tik nekaunīgi, ka tiesu uzskatītu par izklaidi. Grēciniekam, kurš nāk sava Radītāja un Pestītāja priekšā, nav nedz laika, nedz vēlēšanās izklaidēties. Ja tomēr tas tā ir, tad viņš vienkārši ir aizmirsis, kas viņš ir un kur atrodas.

Šādas aizmāršības iemesls, iespējams, ir žēlastības līdzekļu nepietiekams novērtējums. Attiecīgi cilvēku domu gaita varētu būt šāda: Dieva vārds un sakramenti (ja tādi vispār ir) ir neinteresanti un garlaicīgi. Ko mēs varētu darīt, lai tos padarītu atraktīvākus un pievilcīgākus modernajam cilvēkam? Tādējādi garīgas lietas tiek mērītas ar miesīgu mērauklu (1.Kor.2:12-16). Turpretī baznīcas dievkalpojumā noteicošā ir ticība nevis redzamās lietas (2.Kor.3:18; 4:18; 5:7).

Tādēļ mēs arvien mācām, ka par sakramentiem un visām pārējām Dieva pavēlēm un iedibinātām ārēji redzamām lietām nav jāspriež pēc to vienkāršā ārējā izskata, kas ir tikai kā rieksta čaumala, bet gan jāievēro, kā šajās lietās ietverts Dieva vārds.

Ticība, un līdz ar to arī baznīcas dievkalpojums, atzīst un godina Kristu un Viņa pestīšanas svētos sakramentus, kaut ārēji tie varētu šķist necili. Tādu pat loģiku, kādu cvingliāņi un kalvinisti lieto attiecībā uz Sakramentu (tā izskatās kā maize, tātad tā ir tikai maize), ariāņi un unitārieši pielieto attiecībā uz Kristu (Viņš izskatās kā cilvēks, tātad arī ir tikai cilvēks, Jņ.6:42). Tomēr baznīca apliecina, ka šis Cilvēks ir Dievs, šī maize ir Viņa miesa un šis ūdens ir dzīvu darošs.

Jo – kā gan tev šķiet, vai tas bija kāds joks, ka tad, kad Kristus lika sevi kristīt, debesis atdarījās, Svētais Gars, pats dievišķais spožums un varenība, nāca pār Kristu redzamā veidā?

Vārda un Sakramenta liturģija necenšas bagātināt vai uzspodrināt ārēji necilo Evaņģēliju, lai radītu karnevālisku svētku sajūtu. Tieši otrādi – tā izbauda un cildina to Dieva mīlestības un pestīšanas spožumu, ko saņemam no Evaņģēlija iekšienes ticībā, kaut acis neko neredz. Ar maņām mums ir jāuztver un jāgodina tas, ko redz ticība, nevis jānovērš ticība sāņus ar to, kas tīkams maņām. Ikonas, neraugoties uz dažādiem pārspīlētiem apgalvojumiem, var vienīgi attēlot Kristus cilvēcisko vēsturisko veidolu, kā arī Viņa dievišķo godību un pestīšanas varu, turpretī žēlastības līdzekļi to reāli ietver un sniedz. Šajā ziņā tiešām

Baznīcas skatījums no sekulāra redzējuma atšķiras tieši ar to, ka redzamajā Baznīca tā saskata neredzamo un laicīgajā – mūžīgo, kas mums tiek atklāts dievkalpojumā.*

Tā kā dzirde ir vistiešākajā veidā saistīta ar Dieva vārda pasludinājumu (Rom.10:17), šī maņa ir vispriviliģētākajā stāvoklī. Akvīnas Toma Svētā Vakarēdiena himna Adoro Te Devote, ko bieži citējuši mūsu luteriskie baznīctēvi kā apliecinājumu patiesai Kristus klātbūtnei Svētajā Vakarēdienā:

Redze, tauste, garša Tevī viļas, bet ko saka uzticamā dzirde, tam ticēsim. Ko man saka Dieva Dēls, to es turu par patiesību. Pati patiesība runā to, kas patiess, jo citādi nekas nav patiess.

Jēzū “Dievs ir virs zemes un Cilvēks debesīs” (Bazils Lielais). Viņš ir tas, kurš sniedz piedošanu, dzīvību un pestīšanu. Kur Viņš to dara, tur Debesis ir šeit virs zemes. Šīs ir tās lietas, kas liek baznīcai gavilēt “līdz ar visiem eņģeļiem un debesu pulkiem”, un nevis lielāka vai mazāka pūļa izraisīta eiforija. Te Debesis mūs pakļauj un pārvērš no mirušiem par dzīviem (2.Kor.3:18; Fil.3:20-21), tā ka visiem ceļiem ir jālokās un visām mēlēm jāliecina (Fil.2:10-11).

Šādā gaismā paraudzīsimies uz populāro ieskatu par adiaforām – lietām, kas nav nedz aizliegtas, nedz pavēlētas Rakstos.** Parasti tiek piesaukta Konkordijas formula kā apstiprinājums tam, ka “atbilstoši.. apstākļiem ir tiesības, spēks un vara adiaforas lietas mainīt, samazināt vai vairot”. Tomēr bieži vien tiek piemirsts tas, kas teikts tūlīt pēc tam:

Tikai ne vieglprātīgi un piedauzīgi, bet kārtīgā un piedienīgā veidā, kā tas katrā laikā būtu visnoderīgāk, vislabvēlīgāk un vislabāk labai kārtībai, kristīgai disciplīnai un šķīstībai, evaņģēliskai kārtībai un baznīcas celšanai.

Te ir vietā atgādināt arī vārdus no Augsburgas ticības apliecības aplamo baznīcas ieražu apskata ievaddaļā:

Nekas tā nepalīdz ceremoniju cienīguma saglabāšanai, godbijības un dievbijības veicināšanai tautā, kā tas, ja ceremonijas baznīcā tiktu pareizi ievērotas.

** – Pie tādām tik pieskaitītas baznīcas ceremonijas.