:: e – BAZNICA ::

Jēzus pieminēšana Josifa darbos

“Jūdu senatnes” XVIII grāmatas 3. apakšnodaļā Josifs stāda priekšā Jēzu:

“Tātad ap to laiku dzīvoja Jēzus, gudrs cilvēks, ja vispār ir likumīgi viņu saukt par cilvēku, jo viņš bija brīnumdaris un mācīja tos, kas labprāt uzņēma patiesību. Viņš piesaistīja gan daudzus jūdus, gan daudzus pagānus. Viņš bija Kristus. Un kad Pilāts pēc mūsu valdošo vīru ieteikuma viņu sodīja ar krusta nāvi, tie, kas viņu vispirms mīlēja, to neatstāja; jo viņš atkal parādījās tiem dzīvs trešajā dienā; kā dievišķie pravieši bija paredzējuši par viņu šīs un desmittūkstoš citas brīnumainas lietas. Un kristiešu cilts, tā nosaukta pēc viņa vārda, nav iznīkusi līdz pat šai dienai.”

Daudzi kritiķi ir apgalvojuši, ka nelokāmi jūdaiskais Josifs nekad nevarēja būt rakstījis šādā garā un ka šai rakstu vietai ir jābūt viltotai. Tomēr pat šajā daļā saglabājas Josifam raksturīgais grieķu teksts. Vēsturnieks Eisebijs, kas dzīvoja IV gadsimta sākumā, zināja šo rakstu vietu un akceptēja to kā oriģinālu, tāpat arī Jerome un Ambrozijs. Pat Germans Harnaks, pazīstams ar savu dzēlīgo kritiku, to uzskatīja par oriģinālu. Negatīvā attieksme pirmkārt tiek balstīta uz apgalvojumu, ka Josifs tādā veidā “nevarēja būt” piedevis Jēzus mesiānismu.

F.F. Brjūss uzsver, ka Josifs uztvēra Vespasiānu kā mesiāniskās misijas, ko viņam bija devis Dievs, piepildītāju, līdz ar to kļūstot par “pasaules valdnieku” saskaņā ar praviešu paredzējumu – “citiem vārdiem sakot, Vespasiāns bija apsolītais Mesija”. Tolaik Mesijas jēdziens joprojām bija lielā mērā nepastāvīgs. Līdz šai dienai jūdu zinātniekam vai rakstniekam ir iespējams uzskatīt Jēzu par Dieva Dēlu, un viņam noteikti nav jābūt kristietim. Tā, piemēram, rakstnieks Šaloms Ašs sacīja, ka viņš savā dzīvē bija meklējis “pārliecību, ticību un garīgo saturu” un to visu atrada “Nacarietī”. Viņš atzinās:

“Man Jēzus Kristus ir visu laiku nozīmīgākā persona, gan kā Dieva Dēls, gan kā Cilvēka Dēls. Viss, ko viņš sacīja vai darīja, mums šodien ir vērtīgs; to nevar sacīt ne par vienu citu cilvēku, kas ir dzīvs vai miris.”

Būtu savādi, ja Josifs “Senatnē” nerakstītu par Jēzu. Jūdu aprindās vienmēr tika akceptēts viņa akcents uz to, ka Jēzus “bija brīnumdaris”. Josifs mums stāsta, ka “pēc mūsu valdītāju ieteikuma” Pilāts sita krustā Jēzu. Josifs runā arī par augšāmcelšanos, kas notika “trešajā dienā”, izteikumu no jūdu Midrash, neko nesakot par tā bībelisko nozīmi. Turklāt tikai jūds Josifs varēja paziņot, ka “dievišķie pravieši bija paredzējuši par viņu šīs un desmittūkstoš citas brīnumainas lietas”. Kristiešu “interpolēšana”, kā tik izvēlīgi izsakās teologi, būtu apmierinājusies ar “desmitiem”.

Josifam bija visas iespējas uzrakstīt daudz diskutēto norādi uz Jēzu. To nevar vienkārši izsmiet zinātnes vārdā. Arī kā vēsturnieks viņš paveica nesalīdzināmu darbu, bez kura nebūtu atspoguļota Jēzus laika reliģiskā un politiskā dzīve.