Jēzus iespējamās tiesāšanas rekonstrukcija

Pēc Izraēlas valsts izveidošanās 1948. gadā ienāca daudzas prasības rekonstruēt tiesas procesu, sekojot senām juridiskām procedūrām. 1968. gadā Izraēlas augstākās tiesas galvenais tiesnesis Haijims Kohens uzrakstīja pētījumu par “Jēzus Nacarieša tiesu un nāvi”.

Priekšvārdā viņš piemin, ka tikai kopš mūsu gadsimta sākuma vien par Jēzus dzīvi ir uzrakstītas aptuveni 60 000 grāmatas un ka arī Josifs interesējās par vīru vārdā Jēzus, “ja ir likumīgi saukt viņu par vīru”. Kohens pieļauj, ka Jozefs Klausners uzskatīja Josifa citātu par īstu, nošķirot norādi uz Viņa dievišķību. Josifs raksta:

“Pēc dažu mūsu varas vīru ieteikuma Pilāts viņam piesprieda nāvi pie krusta”.

Kohena grāmatas objektivitāte šajā ziņā ir izkropļota, un tur var skaidri redzēt, kā izpaužas viņa antipātijas pret kristietību. Aplūkojot, piemēram, Josifa labi zināmos vārdus par Jēzu kā “Kristu”, viņš saka:

“Šī rakstu vieta izskatās un izklausās tā, it kā to būtu uzrakstījis nikns kristietis, …un mēs nezinājām, ka Josifs Ben Matatjahu pie saviem labi zināmajiem grēkiem būtu uzskaitījis pievēršanos kristiešu reliģijai.”

Rakstnieks Šaloms Ben Horins apgalvo, ka Kohena grāmatai ir “tendence uz slēptu apoloģētiku”. Kohens savā grāmatā izsaka pieņēmumu, ka kristiešu teoloģija, “ietērpta kā objektīvā zinātne,” ir uzlikusi uz jūdu pleciem pat atbildību par Jēzus krustā sišanu.

Jēzus notiesāšana ir gan īsākais, gan garākais tiesas process pasaulē: tas joprojām notiek mūsu sirdīs. Tomēr mēs rīkojamies nepareizi, ja skatāmies uz to kā uz apsūdzību pret atsevišķu tautu. Sena grēksūdze latīņu valodā paziņo: “Nostra culpa, nostra maxima culpa” – “Mūsu vaina, mūsu lielā vaina!” Katram no mums krusta vēsts ir jāuztver personīgi, krusta pakājē un tur nokrīt zemē apsūdzības pret citiem.

Jeruzālemes ebreju universitātes profesors Dāvids Flussers savā grāmatā “Jēzus” uzsver, ka šī tiesa radās Jēzus un aristokrātisko saduķeju priesteru partijas savstarpējā konflikta rezultātā. Viņš novēro, ka šajā sakarībā farizeji vispār nav pieminēti. Saduķeji bija plaši pazīstami ar savām intrigām. Lielo svētku laikā asiņaini darbi un slepenas slepkavības bija parasta lieta. Mēs šodien nevaram paziņot, ka kaut kam vajadzēja notikt tādā vai citādā veidā, lai tiktu ievēroti tā laika likuma priekšraksti. Talmuds, aprakstot nāves spriedumu par nomētāšanu ar akmeņiem, patiesībā parāda patieso ainu, divreiz uzsverot, ka šādi lēmumi tika pieņemti “ne tāpēc, ka apsūdzētie bija to pelnījuši, bet tāpēc, ka laiki to prasīja”.

Tāda lietderība ir atrodama arī Kajafas vārdos, kad viņš saka: “Jūs neko nesaprotat un neapsverat, ka mums ir labāk, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā” (Jņ.11:50). Jaunā Derība parāda Jēzus tiesāšanas ainu, ar ievērojamu precizitāti atspoguļojot otrā Tempļa perioda juridiskās procedūras.