Vai Jēzus tiešām runāja par Jeruzālemes sagraušanu, kā teikts evaņģēlijos?

Noklausies šo e-publikāciju

Ir tik daudz norāžu, kas to apstiprina, ka būtu grūti paziņot pretējo. Mt.22:7, kur Jēzus stāsta līdzību par kāzu mielastu, Viņš saka, ka ķēniņš sūtīja armiju un “nodedzināja viņu pilsētu”.

Nākamās nodaļas beigās Viņš stāsta, ka ir ilgojies sapulcināt Jeruzālemes iedzīvotājus, kā vista sapulcina savus cālīšus apakš saviem spārniem, bet, tā kā viņi negribēja, Viņš saka: “Redzi, jūsu nams tiks jums atstāts postā” – ebreju valodā vārds, ar ko apzīmē “Templi”, ir בַּיִת, kas nozīmē “nams”. Arī Lūkas 21 paziņo, ka Jeruzālemi ielenks karaspēks un tad tās “izpostīšanas brīdis” būs tuvu. “Un tautas samīs Jeruzālemi, tiekāms viņu laiki būs piepildīti”. Tādas lietas nav vienkārši izgudrotas, atskatoties uz jau notikušo.

Jeruzālemes Tempļa sagraušanu paredzēja ne tikai Jēzus, bet arī citi tā laika mācītie jūdi. Talmudā 3 fragmentos tiek norādīts uz kaut ko briesmīgu, kas notiek “40 gadus pirms Tempļa sagraušanas”, un tur ir runa par tā dažādajām sekām, no kurām vienas būs tādas, ka “upuri zaudēs savu spēku”. Kad reiz Tempļa vārti atvērās paši no sevis, Nikodēma draugs Johanans Ben Zakkai izsaucās: “Ak, Templi, Templi… Es zinu, tu tiksi sagrauts!” Ar to viņš norādīja uz Cah.11:1: “Atver, ak, Libanona, savus vārtus, lai uguns aprij tavus ciedrus!”, kā uzskata rabīni, ir Tempļa slepenais vārds, jo tā saknes burti veido vārdu “balināt”: tātad Templis “balina” tautas grēkus.

Protams, visskaidrākais pravietojums par Tempļa sagraušanu atrodas Daniēla 9. nodaļā, uz kuru garāmejot norāda jūdu vēsturnieks Josifs, kurš atspoguļo arī to ievērojamo faktu, ka Tempļa vārti naktī atvērās paši no sevis. Spēcīgākais pierādījums tam, ka Tempļa sagraušana tika uzskatīta par iespējamu, atrodas Josifa “Jūdu karos”: tabernākula svētku laikā, “četrus gadus pirms jūdu dumpja”, kad “pilsēta vēl plauka un tajā valdīja pilnīgs miers”, kāds Jēzus, Ananijas dēls, sāka sludināt savādas ziņas, kliedzot ar lielu spēku: “Balss kliedz pret Jeruzālemi, pret Dieva Templi, pret visu tautu!” Viņš turpināja nakti un dienu “visās pilsētas ielās un alejās”, un, kaut arī gan jūdu, gan romiešu ierēdņi viņu pēra līdz kaulam, “viņš neizlēja ne asaras, ne arī aprāja savus mocītājus”. Viņš to turpināja “septiņus gadus un piecus mēnešus, līdz pat pilsētas aplenkšanai.” Visbeidzot savam kliedzienam “Ak vai, tev, Jeruzāleme!” viņš pievienoja vārdus “Ak vai, ak vai, arī man!” Drīz vien pēc aplenkuma sākuma, kā mums stāsta Josifs, viņu nonāvēja akmens no romiešu ballista.

Lūkas 19:41-44 mums sniedz detalizētāku ainu par to, kā Jēzus pravieto par Jeruzālemes sagraušanu: “Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.””

Talmudā atrodas diskusija par Jeremijas 13:17, kur pravietis “slepenībā raudās” tā lepnuma dēļ, kas nedod “godu Tam Kungam”, un tāpēc tiek aizvests gūstā “Tā Kunga ganāmais pulks”. R. Šmuels Bar Jitšaks saka, ka “tas ir Israēla grēcīguma rezultāts un ir par iemeslu tam, ka Tora tiks viņiem atņemta un dota pagānu tautām”. Talmuds to saprot tādā nozīmē, ka Dievs pats atļaus Templi iznīcināt un pat “miera eņģeļi” par to raudās. Jēzus žēlabās bija kaut kas no tām pašām bēdām.

Ja Johanans Ben Zakkai “zināja”, ka Templis tiks sagrauts, un ja šī savādā gaidīšana jau tolaik bija jūtama gaisā, tad ir labs iemesls atmest teoloģijas svēto govi, ka Jēzus “nevarēja būt” runājis par to iepriekš. Tad pozitīvāk ieskanēsies arī mūsu attieksme pret Jēzus eshatoloģisko sludināšanu. Pat TV tika pasniegta tēze, ka Marka evaņģēlijam ir īsāka eshatoloģiskā perspektīva nekā citiem un ka viņš gaidīja Kristus otro atnākšanu savā laikā. Tomēr arī Marks par svētnīcu saka, ka “tur akmens uz akmens netaps atstāts, kas netaptu nopostīts” un arī to, ka pirms otrās atnākšanas “evaņģēlijam papriekš jātop sludinātam visām tautām” [Mk.13:2, 10]. Ja mēs mēģinām noteikt evaņģēliju izcelšanās laiku, balstoties uz tādiem neīstiem pieņēmumiem, tad tas mūs vienīgi aizkavēs uzklausīt pašu Jaunās Derības liecību.

Doktors Bo Reike kādā no saviem pētījumiem raksta, ka “tas nav nekas cits kā džingoistiska un nekritiska dogma, ja Jaunās Derības kritikā tiek izteikts paziņojums, ka evaņģēlijiem ir jābūt uzrakstītiem pēc jūdu sacelšanās [66.-70.p.Kr.] vienkārši tāpēc, ka tie ietver pravietojumus par otrā Tempļa sagraušanu, kuri varētu būt ievietoti tikai vēlākā laikā”.