Par pravieša Jeremijas grāmatu
Noklausies šo e-publikācijuLai saprastu pravieti Jeremiju, nekādi plašie paskaidrojumi nav vajadzīgi ja vien aplūkojam vēsturiskos notikumus, kas risinājušies to ķēniņu valdīšanas laikā, kuriem pravietis sludinājis. Jo Jeremijas sprediķi atspoguļo to, kas tolaik noticis viņa zemē.
Pirmkārt, zeme bija netikumu un elkdievības pilna; turklāt tie, kas nonāvēja praviešus, gribēja, lai viņu nekrietnā dzīve un elku kalpošana paliek nesodīta. Tādēļ Jeremijas grāmatas pirmā daļa līdz pat divdesmitajai nodaļai satur gandrīz tikai apsūdzības un nosodījumu jūdu ļaunumam.
Otrkārt, Jeremija pravieto sodu, kam bija jānāk, proti, Jeruzālemes un visas zemes izpostīšanu un Bābeles gūstu. Tomēr viņš arī mierina un apsola noteiktu laiku, kad pēc šā soda izciešanas tauta atkal tiks atbrīvota, atgriezīsies savā zemē un Jeruzālemē.
Un šī ir pati galvenā lieta Jeremijas grāmatā. Jo tieši šā pravietojuma dēļ Jeremija ir aicināts kā grāmatas pirmajā nodaļā pravieša redzētais plaukstošais mandeļkoka zars un verdošais katls.
Un tas arī bija nepieciešams. Tautai vajadzēja pieredzēt šīs briesmīgās nelaimes tikt saplosītai un aizdzītai projām no savas zemes, tāpēc ka dievbijīgiem cilvēkiem, tādiem kā Daniēls un daudzi citi, varēja zust cerības uz Dievu un visiem Viņa apsolījumiem, kā arī viņi būtu varējuši domāt, ka nu gan ir pienācis gals, ka Dievs tos atstūmis un Kristus nenāks nekad, ka tautas grēku dēļ Dievs savā bardzībā ir atsaucis apsolījumu, ko bija tai devis. Tādēļ Jeremijam bija jānāk un jāsludina Dieva dusmas un sods, reizē atgādinot, ka tas neturpināsies mūžīgi , bet tikai noteiktu laiku septiņdesmit gadus, un tad atkal pār tautu nāks Dieva žēlastība.
Arī pats pravietis ir varējis rast mierinājumu tikai šajā apsolījumā, lai spētu pastāvēt, jo nekāds cits mierinājums, nedz labas dienas viņam nebija gaidāmas. Jo viņš ir bijis posta un bēdu mākts pravietis, kas dzīvojis bargos, posta un nelaimju pilnos laikos, turklāt pildījis grūto sludināšanas amatu vairāk nekā četrdesmit gadus, līdz tautas aiziešanai gūstā. Viņam ir nācies strīdēties ar ļauniem, stūrgalvīgiem ļaudīm, tā arī neko daudz pie viņiem nepanākot, un noraudzīties, kā tie kļūst jo dienas jo ļaunāki. Šie ļaudis arvien tīkoja pravieti nonāvēt un radīja viņam daudz dažādu ciešanu.
Turklāt pravietim nācās pieredzēt un pašam acīm skatīt zemes izpostīšanu un tautas nokļūšanu nebrīvē; viņš redzēja daudz posta un asins izliešanas. Nemaz nerunājot par to, ka viņam vajadzēja sludināt un ciest arī Ēģiptē. Tiek uzskatīts, ka jūdi viņu Ēģiptē nomētājuši ar akmeņiem.
Treškārt, Jeremija, tāpat kā citi pravieši, pravieto par Kristu un Viņa valstību it īpaši grāmatas 23. un 31.nodaļā, kur viņš skaidri runā par Kristus personu, par Viņa valstību, kā arī par Jauno Derību un Vecās Derības laika beigām. Tomēr šīs lietas grāmatā neseko cita citai noteiktā kārtībā; tās nav atdalītas cita no citas tā, kā bija izšķiramas dzīvē. Jā, pirmajā daļā daudzviet atrodams kaut kas no otrās, nākamajā atkal kaut kas no iepriekšējās, tāpēc šķiet, ka Jeremija nav pats sastādījis šīs grāmatas, bet kāds tās ir sakārtojis, apkopodams atsevišķas pravieša teiktās runas, Tādēļ nodaļu kārtībai nav jāpievērš liela uzmanība, bet jācenšas, lai šis stingras kārtības trūkums mūs netraucētu.
No Jeremijas vārdiem mācāmies arī to, ka, kā jau tas parasti notiek: jo tuvāk ir gaidāmais sods, jo ļaunāki kļūst cilvēki un jo vairāk viņiem tiek sludināts, jo nevērīgāk tie pret šo pasludinājumu izturas. Varam noprast, ka tad, kad Dievs grib cilvēkus sodīt, Viņš ļauj tiem nocietināties: lai viņi ietu bojā, nesaņēmuši žēlastību, neatgrieztos un nespētu klusināt Dieva dusmas. Tā Sodoma nevien nicināja, bet arī mocīja dievbijīgo Latu, kad viņš uzdrīkstējās to mācīt; tomēr šīs pilsētas posts bija jau durvju priekšā. Faraons neilgi pirms bojāejas Sarkanajā jūrā bija sācis mocīt Israēla bērnus vēl daudz briesmīgāk nekā iepriekš. Un arī Jeruzālemei vajadzēja sist krustā Dieva Dēlu tieši tad, kad tās izpostīšana jau bija tuvu.
Tāpat arī tagad notiek it visās vietās. Tuvojoties pasaules galam, ļaudis visbriesmīgākajā veidā trako, pretodamies Dievam, zaimodami un nolādēdami Dieva vārdu, par kuru tie skaidri zina, ka tas ir Dieva vārds un patiesība. Turklāt kā debesīs, tā arī visā radībā parādās tik daudz šausminošu zīmju un brīnumu, kas pauž briesmīgus draudus; šie ir ļauni, posta pilni laiki vēl briesmīgāki nekā pravieša Jeremijas laiki.
Bet tā nu tas notiek, un tā arī jānotiek, ka šie ļaudis jūtas droši un dzied: miers! miers! turpinādami vajāt visu, ko Dievs grib cilvēkiem dot un prasīt. Viņi neievēro draudus un zīmes, līdz (kā Sv.Pāvils saka) piepeši pār viņiem nāks sods, kas tos pārsteigs un izpostīs, iekams vēl tie būs paguvuši attapties.
Tomēr Kristus zinās, kā pasargāt savējos tos, kuru dēļ Viņš liek Savam Vārdam atspīdēt šajos nekrietnajos laikos; tāpat kā Viņš Bābelē pasargāja Daniēlu un citus viņam līdzīgus cilvēkus, kuru dēļ bija jāatspīd Jeremijas pravietojumam. Mūsu mīļajam Kungam lai ir slava un pateicība līdz ar Tēvu un Svēto Garu, kas ir viens vienīgs Dievs un valda pār visu un mūžībā. Āmen.
Ieskaties