Antikrista tēls

Noklausies šo e-publikāciju

Atklāsmes grāmatas 13. nodaļa iesākas ar kādu tēlainā un simboliskā valodā aprakstītu ainu: “Es redzēju izkāpjam no jūras zvēru, kam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa ragiem desmit ķēniņa kroņi, un uz viņa galvām zaimu vārdi. Šis zvērs, ko es redzēju, bija līdzīgs leopardam; viņa kājas bija kā lāča kājas, un viņa mute kā lauvas mute. Pūķis deva tam savu spēku, savu troni un lielu varu. “

Mēs varam saprast šo simbolu valodā sacīto pravietojumu, ņemot talkā Vecās Derības pravietojumus, kuros lietota līdzīga valoda un līdzīgi tēli.

Daniela grāmatā 7:4-7 ir atrodams vēstījums par četriem zvēriem, kas simbolizē dažādas senatnes impērijas, kuras pasaules lielvaru pēctecībā nomaina viena otru: Jaunbabilonijas, Mīdiešu-persiešu, Maķedonijas Aleksandra un – pašu stiprāko un varenāko – Romas impēriju.

Jāņa atklāsmes grāmatas 13. nodaļā attēlotajam zvēram ir visu Daniela grāmatā atainoto zvēru iezīmes, bet īpaši ceturtā zvēra – pagāniskās Romas impērijas – iezīmes.

Šāds atainojums labi atbilst Jaunās Derības laika Romas impērijai, kas, uzvarēdama un satriekdama visas iepriekšējās lielvaras, ietvēra sevī visu iepriekš bijušo pagānisko impēriju varas un spēka iezīmes.

To, ka Jāņa aprakstītā lielvara ir pagāniska, izsaka tas, ka zvērs izkāpj no jūras, kas Vecās Derības simbolu valodā apzīmē pagānus.

Neiztirzājot un nepaskaidrojot sīkāk ievada daļā atsevišķas šī pravietojuma detaļas, kas attiecas uz visu kristīgās baznīcas vēsturi, īsumā varam sacīt, ka šis Jāņa atklāsmes grāmatas 13. nodaļā pieminētais zvērs stājas 12. nodaļā pieminētā pūķa vietā un darbojas tā spēkā un pilnvarojumā (13:2).

Tas izsaka to, ka tīri pagāniskās, bezdievīgās Romas impērijas vietā, ko Kristus satriecis ar savu Evaņģēliju, rodas cits veidojums, kas gan ieguvis jaunu formu, taču paturējis veco būtību.

Vēsturiski šis pravietojums īstenojies Svētās Romas impērijas tēlā, kas nomaina tīri pagānisko Romu.

Šis jaunais veidojums pastāv savas militārās un politiskās varenības dēļ (sk. 7., 10. pantu). Šķietami kristīgā impērija ilgstoši pastāv līdztekus patiesajai Kristus baznīcai un izskatās kristīga, taču vajā un apspiež tos, kas vēlas turēties pie skaidras mācības.

Tas turpinās aptuveni 1260 gadus (Jņ. atkl. 13:5 u.c. šis laiks izteikts dažādi: 42 mēneši, 1260 dienas vai 3,5 gadi, un saskaņā ar Vecās Derības simbolisko valodu viena diena pravietojumā atbilst gadam vēsturiskajā laikā). Vēsturiski tas varētu atbilst laika posmam no imperatora Konstantīna valdīšanas, kad kristīgā ticība kļūst par oficiālo Romas impērijas reliģiju un pāvesti iegūst milzīgu, brīžiem neierobežotu politisko varu, līdz reformācijas nostiprināšanās laikam, kad pāvestība pakāpeniski zaudē politisko varu (316-1577).

Šajā ilgajā laikaposmā pāvestība arvien vairāk attālinās no Kristus Evaņģēlija un tās mācība kļūst aizvien bezdievīgāka un zaimojošāka (13:5-7). Tikai reformācija dod pāvestībai nāvējošu triecienu, kas pakāpeniski samazina un beidzot arī atņem tai politisko un militāro varu.

Pēc šiem apmēram 1260 gadiem pirmais zvērs jeb pāvestība zaudē savu politisko un militāro varu, jo viena no tā galvām ir ar Dieva Vārda zobenu uz nāvi ievainota (13:3,14). Tad šī zvēra vietā nāk cits zvērs jeb lielvara, kas vairs nevalda ar militāru vai politisku spēku, bet ar viltus mācību un viltus brīnumiem (11.-14. p.).

Šis otrais zvērs izkāpj no zemes, tas nozīmē, ka viņa vara ir baznīciska, jo zeme Vecās Derības pravietiskajā valodā simbolizē baznīcu jeb Dieva tautu. Šī baznīciska vara ārēji izskatās daudz kristīgāka nekā iepriekšējā asiņainā vara, taču – tikai ārēji. Tas pravietojumā izteikts ar vārdiem “tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis”.

Šo otro zvēru teologi vienprātīgi ir sapratuši kā Antikrista tēlu, kas valda pirms Kristus otrās atnākšanas, – un viņš valda nevis pasaulē, bet gan baznīcā (sk. arī 2.Tes.2:4). Vēsturiski tas īstenojas Romas katoļu baznīcā, tās pāvestu varā līdz pat mūsdienām.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.6(22)]