Kas gan ir reliģija bez Dieva?

“Bijība Tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums. Tas visu labi izjūt un saprot, kas tā dara. Viņa slava paliek mūžīgi.” [Ps.111:10]

“Rīkojies pareizi un neizvairies ne no viena!” Ir daudzi, kas atklāti atzīst, ka visa viņu reliģija sastāv no šiem vārdiem. Viņi to jo īpaši uzsver, kad viņu priekšā tiek nolikta Svēto Rakstu mācība, ka cilvēks tiks izglābts ticībā. Šis izteikums parāda, cik nožēlojama ir visu to reliģija, kuri šos vārdus ir padarījuši par savu moto. Mūsu senči teica: “Bīsties Dieva, rīkojies pareizi, neizvairies ne no viena!” Bet mūsu dienās cilvēki atsakās no “bīsties Dieva!” Ar to viņi parāda, ka viņiem ir reliģija bez Dieva. Bet kas gan ir reliģija bez Dieva, kā māja bez pamata, kā okeāns bez ūdens un kā cilvēks bez sirds un dvēseles? Vai tad neeksistē Dievs, kuru mums ir jābīstas, jāmīl un jāuzticas pāri visam un kuru mums ir pienākums godāt, pielūgt un kalpot? Vai cilvēkam ir pienākumi tikai pret cilvēkiem? Vai viņam nav pienākumu pret Dievu un vai tas nav viņa galvenais un dārgākais pienākums?

Patiešām, cilvēkam nevar būt lielāku maldu kā vēlme, lai viņu uzskatītu par taisnu, par labu kristieti, jo viņš dod cilvēkiem to, kas tiem pienākas, kamēr viņš pats dzīvo tā, it kā nebūtu Dieva, visa Radītāja un Kunga, kam viņš ir pakļauts un kam ir pienākums kalpot. Bet tie, kas sludina tikumu, saprātu un cilvēcisko dabu, domā, ka cilvēks var būt tikumīgs, ja viņš tikai pilda savus pienākumus pret savu tuvāko, pat ja viņš neuztraucas par Dievu, nevēlas dzirdēt Dieva Vārdu un pilnībā atstāj novārtā lūgšanu.

Dīvainākais šajā visā ir tas, ka tie, kuri ir izvēlējušies “Rīkojies pareizi un neizvairies ne no viena!” kā savu moto, uzskata, ka viņi var būt nevainojami un priekšzīmīgi attiecībās ar līdzcilvēkiem. Ja jūs uzmanīgi novērotu šādus cilvēkus, jūs atklātu, ka lielākā daļa no viņiem gan saka, ka dara labus darbus un mīl savu tuvāko, tomēr patiesībā tas ir pēdējais, par ko viņi domā, kā darīt labus darbus un mīlēt savu tuvāko. Senākos laikos bijība pret Dievu un ticība bija pirmajā vietā. Mūsdienās cilvēks tikai saka: “Rīkojies pareizi un neizvairies ne no viena!” Kā jūs domājat, kurā laikā mīlestība un labie darbi tika praktizēti cītīgāk?

Tā ir taisnība, ka mūsdienās cilvēki ceļ lieliskas mājas nabagiem, bāreņiem un slimajiem, taču daudzos gadījumos tie ir tikai dārgi pieminekļi, ar ko lepojas labdarības organizācijas, kas tos ceļ savai godībai. Cilvēki tagad kļuvuši tik filantropiski, ka labprāt cietumus padarītu par ērtām mājām un pārstātu sodīt slepkavas ar nāvi. Šī šķietami lielā cilvēcība neuztver grēku un samaitātību nopietni. Visbeidzot, šodien ir liels skaits gan atklātu, gan slepenu biedrību, kuru galvenais mērķis ir savstarpējs atbalsts. Tās pastāv, jo neviens nevēlas izrādīt mīlestību pret otru, ja vien viņš nav zvērējis otram. Tagad viss ir tik pilnībā iegrimis savtīgumā, patmīlībā, egoismā, peļņas gūšanā un alkatībā, ka neviens nevar cerēt uz žēlastību no otra vajadzīgā brīdī.

Tie, kas neko nezina par Dieva bijāšanu, nekad nebūs dedzīgi mīlestībā pret savu tuvāko. Patiešām, tie, kas nemitīgi runā par cilvēka mīlestību kā vienīgo laba cilvēka un patiesa kristieša zīmi, parasti ir tie, kas to praktizē vismazāk. Citādi nevar būt. Tīras, nesavtīgas cilvēku mīlestības liesma var sākt degt tikai tādā sirdī, kurā jau mājo bijība un mīlestība pret Dievu, pat ja šī mīlestība paliek nepilnīga līdz pat nāves brīdim.