:: e – BAZNICA ::

Traģiskā pamatelements

Sirdsapziņas cilvēkam nākas vientuļi aistāvēties pret pārspēku, ko pieprasa izšķiršanās piespiedu situācijās …Līdz viņu saplosa konfliktu vēriens, kuros viņam jāizšķiras, ja neviens nesniedz viņam padomu un nekas viņu nenes kā vien viņa paša sirdsapziņa.

Šķiet, ka no iespējamo izvēļu apmulsinoši lielā daudzuma laukā varētu izvest drošais pienākumu ceļš. Te pavēlētais tiek satverts kā drošākais, atbildību par pavēli nes pavēles devējs, ne izpildītājs. Bet apmierinoties ar pienākumiem nekad nevar nonākt pie uzdrošināšanās uz brīvu, uz paša atbildību veiktu rīcību, kas vienīgā var trāpīt ļaunuma centrā un to pārvarēt.

Pienākumu cilvēkam galu galā vēl nāksies veikt pienākumu velna priekšā.

Bet kas uzdrošinās, godam stāvēt paša brīvībā pasaulē, kas nepieciešamo rīcību vērtē augstāk kā sava paša sirdsapziņas un aicinājumu neaptraipību, tas lai piesargās, ka viņu tieši viņa iedomātā brīvība visbeidzot nenoved pie kritiena.

Viņš viegli nokļūs ļaunajā, labi zinot, ka tas ir ļauns lai pasargātos no vēl lielāka ļaunuma un pie tam vairs neatpazīs, ka tieši tas ļaunākais, no kā viņš vēlas izbēgt, var būt labākais.

Te ar ir tās traģikas pamatelements.