:: e – BAZNICA ::

Kristieša ticība izpaužas dievbijīgā dzīvē

Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu. [2.Pēt.1:5]

Kad pareizi apdomājam visus dārgos apsolījumus, ko Dievs mums devis, mums ir gandrīz vai jāizmist par savu šausmīgo vēsumu un nepaklausību. Jo nav taču tā, ka mēs pastāvīgi rūpētos par to, lai mūsu ticība izpaustos dievbijīgā dzīvē!

Mums ir dots viss, kas nepieciešams dzīvei un dievbijībai, lai mēs nebūtu grēka vergi savu vājību dēļ. Mums pieder vislielākie un dārgākie apsolījumi no paša Dieva, kas nemelo, – tālejoši apsolījumi, kas jau tagad mums sniedz pārliecību, ka mums ir daļa pie dievišķās dabas un ka mēs dzīvosim ar Viņu mūžībā!

Vai īsajā laikā, kas mums atlicis šai pasaulē, mums nevajadzētu rūpēties, ka dzīvojam vienīgi Dievam, visa Devējam, ka cenšamies patikt Viņam un vairot Viņa godu un ka pieliekam visas pūles, lai parādītu ticībā tikumu? Tu taču esi apžēlots Dieva bērns! Lūdz Dievam piedošanu par savu nevērību un lūdz žēlastību, lai sāktu dzīvot labāk.

Apustuļa vārdos “parādīdami ticībā tikumu” vārds “tikums” nozīmē svētu dedzību, spēku un tieksmi uz labo. Apustulis vēlas, lai mūsu ticība nebūtu mirusi, bezdarbīga atziņa vai laiska atdusa. Bet, redzot visu mūsu ticības brīnišķo saturu, kas ir balstīts Dieva apsolījumos, arī mums savā dzīvē un darbā ir jārīkojas tā, kā tas pienākas apžēlotiem un laimīgiem cilvēkiem šeit, virs zemes.

Šai ziņā mēs novērojam ko dīvainu un bēdīgu. Dvēseles, kas nonākušas pie jaunas garīgas dzīves, šķiet, neapzinās, ka saņemtā žēlastība dzīvē ir jālieto “vecā cilvēka” mērdēšanai. Pārāk vienkārši tie ignorē vienu vai otru netikumu, it kā nezinātu, ka ikviens grēks ir sitams krustā un mērdējams. Ja viņiem patiešām ir kāda garīga dzīve, tad šādi simptomi arvien pierāda garīgu miegainību un kūtrumu.

Bet apustulis grib mūs modināt no kūtruma, īpaši prasīdams, lai mūsu ticībā būtu “tikums” – dedzība, spēks un rosīgums. Savas vēstules mērķi viņš raksturo šādi: “Šī jau ir otra vēstule, ko es jums rakstu. Tanīs es cenšos ar atgādinājumiem uzturēt modru jūsu prāta skaidrību” [2.Pēt.3:1].

Ceru, ka ikviens, kas šos vārdus lasa, to tūdaļ ņems pie sirds un raudzīs, vai viņā pašā nav atrodams kas tamlīdzīgs – kāds kristīgs pienākums, ko tas joprojām neievēro, kāds grēks, kurš vēl nav nodots krustā sišanai. Jo šais divās lietās izpaužas dievbijības spēks, proti, ka darām labu, rūpīgi pildot savu aicinājumu, un tāpat arī ka bēgam no grēka un nonāvējam to savā miesā.

Ja tevi kā ticīgu un apžēlotu kristieti joprojām vilina un maldina tavs stūrgalvīgais un pretestīgais prāts, tad labāk esi uzmanīgs, sit krustā un mērdē to, neļauj tam vaļu un seko sava Glābēja piemēram: “Viņš zaimots neatbildēja ar zaimiem, ciezdams nedraudēja, bet atstāja visu Tam, kas spriež taisnu tiesu” [1.Pēt.2:23].

Ja tevi kā ticīgu un apžēlotu kristieti joprojām valdzina spēcīgas miesas iekāres, tad labāk uzmanies! Klausies apustuļa vārdus: “Mīļotie, es jūs pamācu kā piedzīvotājus un svešiniekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli” [1.Pēt.2:11].

Ja tev kā ticīgam un apžēlotam kristietim joprojām sirds ir pilna ar pasaulīgām lietām, īpašumiem, mantām utt., ka bez mitas gribi domāt tikai par tām, tad, lūdzu, ievēro – tā ir draudīga zīme, ka neesi modrs un skaidrā prātā. Un, ja nemodīsies, tad ērkšķi nomāks labo sēklu tevī, ka kļūsi par viltus kristieti, kas savā sirdī ir pasaulīgs, bet garīgs – vienīgi vārdos un atsevišķās izpausmēs.

Tu, būdams ticīgais, kuram pieder visas brīnišķīgās dāvanas, ko Dievs ir devis Kristū, – vai redzi savus tuvākos, kuri bezrūpīgi dus nāves miegā un dodas pretī mūžīgai pazušanai? Bet tu nedari nenieka, lai tos pamodinātu. Tu runā ar tiem par visu ko, bet klusē par tuvojošos nelaimi. Pamosties taču, lūdz Dievu pēc īstas mīlestības, kas arvien būtu darbīga tevī, ka tu meklētu veidu un iespēju, kā kalpot sava tuvākā glābšanai.

Būdams ticīgs un apžēlots, tu redzi savu nabaga brāli izmisušu, un, varēdams palīdzēt, tu aizslēdz savu sirdi. Kā gan Dieva mīlestība paliks tevī? Dari galu miesas kārībām, kas grib visu paturēt tikai sev un savai saimei.

No šiem piemēriem tu saproti, ka īstai ticībai piemīt tikums, svēta dedzība un spēks. Vēl apustulis saka: “Pielieciet visas pūles.” Lūdz Dievu pēc Viņa Svētā Gara, ka tici un mīli tā, ka tas izpaužas tavā dzīvē! Lai Dievs piedod visus mūsu trūkumus un pilda mūsu sirdis ar prieku un spēku, kas ir Viņa lielajos un dārgajos apsolījumos, ka mūsu dzīve tiešām kļūtu labāka.