Apsolījums un ticība

“Un Ābrahams izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija pavēlējis.” [1.Moz.12:4]

Apsolījums un ticība ir tik cieši saistītas lietas, ka nav nošķiramas viena no otras. Jo kāds gan būtu labums, ja daudz tiktu apsolīts, taču nebūtu neviena, kas apsolījumam tic? Un otrādi – ko dod ticība, ja nav apsolījuma?

Bet, kad Dievs kaut ko apsola, tad ticībai nākas izcīnīt ilgas un smagas cīņas; jo prāts jeb miesa un asinis spriež, ka Dieva apsolījumi ir neiespējami, tādēļ ticībai jācīnās pret šaubām un prāta spriedumiem.

Jo ticība ir dzīva un spēcīga – tā nav slinka un kūtra doma, pati sirds ir gluži kā ūdens, ko uguns ir sasildījis un sakarsējis. Ūdens joprojām paliek ūdens, tikai tas vairs nav auksts, bet silts, tā, ka ir kļuvis gluži citāds ūdens. Tā ticība, kas ir Svētā Gara darbs, rada gluži citādu sirdi, prātu un jūtas – gluži jaunu cilvēku.

Tādēļ ticība ir darbīga, grūta un spēcīga lieta, un, ja gribam runāt tieši un skaidri, ticībā cilvēks vairāk pacieš un pieņem, nekā dara. Ticība pārveido sirdi un jūtas; prāts arvien mēdz turēties pie redzamām, klātesošām lietām, turpretī ticība satver to, kas ar acīm nav saskatāms – šīs lietas ticība uzskata par īstām, pretodamās visiem prāta spriedumiem.

Tādēļ arī ticība nav kas tāds, kas būtu ikvienam cilvēkam, kā, piemēram, dzirde. Ticīgo ir maz; lielākā daļa cilvēku turas pie redzamām lietām, kuras iespējams sajust un saprast – daudz mazāk ir to, kuri turas pie Vārda.