Piedošanas Dievs
“Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, Tu dusmas neturi mūžīgi? Jo Tev patīk žēlastība.” (Mih.7:18)
Mūsu teksts māca, ka mēs varam priecāties, jo mūsu Dievs ir tāds, kas nelīdzinās nevienam citam. Viņa mīlestība, žēlsirdība un laipnība ir kā tīrradnis, kurā nav piejaukts vai atrodams nekas slikts. Viņa labvēlība pret mums ir šķīsta un pilnīga. Viņš piedod mums grēkus un apžēlo mūs. Viņš piedod, neko no mums neprasot, par velti un par brīvu – jo Viņam patīk žēlastība. Viņa piedošana nav tāda, kāda ir cilvēku piedošana. Dievs nekurn, bet piedod mums priecīgi un labprātīgi. Savai piedošanai Viņš neizvirza nekādus priekšnoteikumus un
Kaut arī Dievs mums savu piedošanu dod par velti, bez maksas un mēs to viegli varam saņemt, tomēr tas nav tā, ka Dieva priekšā grēks neko lielu nenozīmē un ka piedošana nāk no Viņa mīkstsirdības. Viņš nebūt nav “vecs tētiņš”, kas saviem bērniem saka: “Tas nekas, tas nekas.. Tas nav nekas liels.” Nē! Atcerieties, ka Dievs ir dusmīgs par ikvienu grēku, kas ir izdarīts vai kas mīt cilvēka sirdī. Viņš ir Tiesnesis, kas neatstāj nepamanītu nevienu pārkāpumu un soda ikvienu pārkāpēju.
Tomēr pāri visam Viņš ir arī piedošanas Dievs. Viņa piedošana ir dota mums tādēļ, ka kāds jau iepriekš ir samaksājis par mūsu grēkiem, – kāds ir izcietis sodu par mūsu pārkāpumiem. Jā, mūsu Glābējs Kristus ir nopelnījis visu mūsu grēku piedošanu ar kādu ļoti dārgu maksu – ar savām dārgajām asinīm un savu dzīvību. Tādēļ ikreiz, kad mēs dzirdam piedošanas vārdus, mums būtu jādomā par Kristus izlietajām asinīm. Jo Viņa ciešanās izlietās asinis ir remdinājušas Dieva dusmas par mūsu grēkiem.
Kad Dievs saka savus piedošanas vārdus, tad tie nav tikai vārdi. Ko Dievs saka, tas arī notiek. Kad Dievs piedod, – tad nav ko šaubīties, – viss tiešām ir piedots! Viņš samin mūsu grēkus zem savām kājām un “Visus mūsu grēku darbus Viņš liek iemest jūras dziļumos”. Šie Mihas sacītie vārdi mums atkal atgādina stāstu, kā Dievs izglāba jūdus no Ēģiptes verdzības. Atcerieties, kā Dievs izrīkojās ar Viņa tautas ienaidniekiem – Viņš noslīcināja faraona armiju jūras dzelmē. “Jūs viņus vairs neredzēsit.” – tā Dievs sacīja par ēģiptiešiem. Līdzīgi Dievs rīkojas ar mūsu grēkiem. – “Jūs tos vairs neredzēsit.”
Ja arī mēs savas mazticības dēļ kādreiz vēl atceramies un pieminam savus pagātnes grēkus un tie mums neliek mieru (mēs nevaram naktīs gulēt, mēs mokāmies sirdsapziņas pārmetumos), – tad Dievs, ja Viņš reiz piedevis, šos grēkus vairs nepiemin un neatceras. Tie ir noslīcināti dziļāk nekā jūras dzelmē. Ieklausieties šajos vārdos: Dievs tos vairs nepiemin un nekad nepieminēs! Tas nozīmē, ka arī mēs varam likties mierā, neraizēties un uzticēties Dieva piedošanai.
Mūsu Dievs tiešām ir vienreizīgs. Viņš piedod grēkus. Un Viņa piedošana nav vis kāda ideja vai iedoma, bet tā ir reāla piedošana, patiess notikums. Piedošana ir tikpat īsta kā jūdu iziešana no Ēģiptes, tikpat īsta kā Jēzus no Nācaretes un romiešu vietvaldis Poncijs Pilāts. Viņa piedošana ir patiess un neatgriezenisks notikums. Jūs varat no tās atteikties, bet jūs nevarat to izmainīt vai pārveidot. Tā vienkārši ir, – kā it viss, ko ir sacījis Dieva vārds.
Grēka nomocītais cilvēks ir pārsteigts, kad iepazīst šo mīlestības un piedošanas pilno Dievu. Grēcinieks saņem grēku piedošanu kā dzīvības ūdeni un dzīvības maizi, kas atspirdzina sirdi un dvēseli, un piešķir šai dzīvei jaunu garšu. Kad ir saņemta piedošana, tad līdz ar to tiek aizdzīts viss dzīves apnikums un nīgrums, un cilvēkā atgriežas dzīvesprieks. Viņā parādās pārsteigums un brīnīšanās par visu Dieva svētību, kas ir mums visapkārt. Kur ir atrodama piedošana, tur katra diena ir Dieva žēlastības diena, tur katrs jaundzimis bērniņš ir Dieva brīnišķīga dāvana un katrs brīdis ir Dieva dota iespēja. Kā saka mūsu katehisms:
Kur ir grēku piedošana, tur ir dzīvība un svētība.
Un šeit arī modernā cilvēka identitātes problēma tiek atrisināta. (Vai man ir kāda vērtība? Vai manai dzīvei ir jēga?) – Dievs mums ir piedevis, Viņš mūs ir apžēlojis, mēs esam ierakstīti Dieva žēlastības grāmatā, mēs esam Dieva valstības iemītnieki, Dieva mīļotie bērni, mēs esam kā dzīvi akmeņi Dieva templī, mēs esam Dieva acuraugs, kas patvērušies Viņa spārnu patvērumā, un esam Viņa mūžīgās mīlestības uzturēti. Vai kāds identitātes meklētājs varētu vēlēties vēl ko vairāk, kā to, ko sniedz mūsu ticība?
Ko vēl jaunu mēs varētu iegūt šai pasaulē? Bez piedošanas – nekā cita jauna nav. “Nekas cits šeit nav svēts, nekas cits nav pilnīgs.” Un arī mēs paši nespējam radīt un izveidot neko jaunu, svētu un pilnīgu. Viss, ko mēs paši šai pasaulē darām, top grēcīgs, kroplīgs, līks un nepilnīgs. Visas mūsu cilvēciskās attiecības, visi mūsu darbi un visa mūsu dzīve ir tāda.
Bet ar Dieva piedošanu mēs varam tapt arvien pazemīgāki un dievbijīgāki un mācīties iet taisnus, Dieva svētītus ceļus, dzīvot mīlestībā un godbijībā. Visas savas raizes mēs varam uzticēt Viņam, mūsu Piedevējam. Viņš mūs nekad neatraidīs, bet vienmēr mūs gaidīs ar savu piedošanu.
Tādējādi mūsu raižpilnā un problēmu pilnā dzīve var kļūt aizvien saturīgāka un tīkamāka zem Dieva piedošanas gaišajām Debesīm. Šeit ir gan patiesa brīvība, gan labs humors, gan veselīga paškritika un izaugsmes iespējas, gan dzīves gudrība, kas pamatojas patiesā dievbijībā. Piedošana ir tā pati lielākā dāvana, kura mums ir jāsaņem ik dienas un kuru Dievs arī ik dienas mums dod.
Ieskaties