Grēcinieka attaisnošana Dieva priekšā

“Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” [1.Jņ.1:9]

Nav tā, ka ikviens grēcinieks, kas cer tikt izglābts, paļaujoties uz Dieva labestību, atrodas uz stabila pamata. Dievs ir ne tikai mīlestība, bet arī svētums. Viņš ir ne tikai labs, žēlsirdīgs un pacietīgs, bet Viņš ir arī nemainīgi taisnīgs. Ko tas palīdz grēcīgam cilvēkam, ja viņš domā, ka Dievs viņu uzskata par taisnu, kaut tai pat laikā saskaņā ar Dieva svētumu un taisnīgumu viņam tomēr ir jātiek notiesātam un sodītam? Vai attaisnošana nav pretrunā Dieva būtībai, īpašībām, gribai un Viņa nemainīgajai Bauslībai jeb Likumam? Tā šķiet, bet – paldies Dievam – šī šķietamība var maldināt.

Attaisnošanai ir stingrs pamats, ko nekas nevar padarīt par spēkā neesošu. Tas ir skaidri parādīts šīs svētdienas lasījumā. Tur mēs lasām, ka nodokļu iekasētājs jeb muitnieks lūdza: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” [Lk.18:13] Tas, ko viņš patiesībā teica, bija tas, ka viņš lūdza patvērumu nevis Dieva labestībā un žēlastībā, bet gan Viņa veiktajā žēlastības pilnajā izpirkšanā, kas notika pateicoties Pestītāja darbam. Tas ir stingrais pamats, uz kura balstās grēcinieka attaisnošana. Kad mēs nokļuvām grēka parādu jūgā, mums nebija nekādas palīdzības. Patiešām, izrādījās, ka pat pats Dievs nevarēja mūs izglābt. Jo, ja Dievs Savā žēlastībā būtu gribējis mums grēciniekiem piedot, Viņa stingrā, nemainīgā taisnība būtu izraisījusi mūžīgu protestu pret to. Bet Dievam Viņa mūžīgajā gudrībā bija risinājums. Tā kā mēs paši nevarējām samaksāt savu milzīgo grēku parādu un tā kā Dieva taisnība nevarēja mūs pasludināt par taisnotiem bez šīs samaksas, Dievs atļāva Savam vienpiedzimušajam Dēlam kļūt par cilvēku, un Viņš uzkrāva Viņam mūsu grēka parādu. Tādējādi Viņa Dēls Jēzus Kristus ar Savu svēto dzīvi un rūgtajām ciešanām un nāvi samaksāja mūsu parādu mūsu vietā. Kad Viņš bija samaksājis mūsu parādu līdz pēdējam centam, Dievs Tēvs uzmodināja Viņu no mirušajiem un deva Viņam varu to pasludināt visiem cilvēkiem, deva varu pasludināt piedošanu, taisnību, dzīvību un pestīšanu. Tieši šāds saskaņā ar Evaņģēliju ir pamats nabaga grēcinieka attaisnošanai Dieva priekšā!

Vai šis pamats ir pietiekami stingrs? Vai mums būtu jāšaubās, ka mūsu parāds ir pilnībā nomaksāts? Vai Dieva taisnīgums joprojām var kavēt žēlastību, kas pasludina parādnieku par brīvu no parāda? Vai Dieva taisnīgumam nevajadzētu piekāpties žēlastības pasludinājumam? Aplūkosim šodienas tekstu, kurā mūsu attaisnošana nav piedēvēta žēlastībai, bet gan tieši Dieva uzticībai un taisnīgumam: “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” [1.Jņ.1:9] Tādējādi ir skaidrs: nabaga grēcinieka attaisnošana Dieva priekšā ir stingra kā klints, jo tā balstās uz Dieva taisnīgumu, svētumu un uzticību, kā arī uz Viņa labestību un žēlastību. Tās pamats ir tas, ka Dieva Dēls jau ir samierinājis visus cilvēkus ar Dievu, Dieva Dēls jau ir samaksājis viņu grēka parādu un jau ir ieguvis piedošanu un taisnību, un Viņš to viņiem piedāvā bez maksas.