Ielūgums uz Kristus Valstību

“Jo, kā visi mirst Ādamā, tā Kristū visi tiks darīti dzīvi. Bet ikviens savā reizē, pirmais – Kristus, pēc tam Kristum piederīgie, kad viņš nāks. Un gals būs tad, kad Valstību viņš nodos Dievam un Tēvam, kad viņš atcels visas valdības un visas varas, un visus spēkus. .. Un, kad Dēlam viss būs pakļauts, tad arī viņš pats tiks pakļauts Dievam, kas visu nolika viņa pakļautībā, lai Dievs būtu viss visā.” [1.Kor.15:22-24, 28]

Dievs neradīja visu, jo bija spiests to darīt vai arī tāpēc, ka gribēja būt noderīgs. Viņu motivēja vienīgi Viņa mūžīgā mīlestība. Dāvids saka: “Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu. Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu. Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss, tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem.” [Ps.19:2-5] Visām radībām dienu un nakti jāslavē Savs Radītājs. Dieva godināšana ir viņu eksistences nolūks un mērķis. Dievs bija brīvs, Viņš varēja izvēlēties vai nu radīt pasauli vai arī atstāt to neeksistējošā stāvoklī. Turklāt tas, ka Viņa radība Viņu godina, tas nepalielina Viņa pilnīgo godību, tāpēc Viņam nebija nepieciešams radīt pasauli šim nolūkam. Dievam radības nebija vajadzīgas. Viņš ir mūžīgās mīlestības okeāns, kas pārplūzdams radīja neskaitāmu daudzumu būtņu, kurām Viņš atklāja savu mīlestību un ar kurām dalījās Savā labestībā.

Kopš mūžības Dievs nolēma izliet Savas labestības pārpilnības straumes ar pilnu jaudu, it īpaši tas attiecas uz cilvēci. Viņš nolēma izveidot Svētības un Godības Valstību un pulcēt tajā visus cilvēkus. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, lai tas būtu spējīgs baudīt mūžīgu prieku un svētību Viņā. Tomēr cilvēks krita grēkā. Tas lika viņam pazaudēt Dieva tēlu, kamā viņš bija radīts. Tagad viņš ar savu grēcīgo dabu vairs nav piemērots svētajai Dieva Valstībai. Šī iemesla dēļ Dieva Dēls nāca pasaulē: lai izveidotu Žēlastības Valstību grēkā kritušajiem cilvēkiem, lai viņi kādu dienu varētu nokļūt Dieva Valstībā, kurā būs pilnīga svētība un godība.

Lai iekļūtu šajā pilnīgajā, svētajā Valstībā, cilvēkam vispirms jākļūst par Kristus Žēlastības Valstības pilsoni. “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,” sacīja Kristus. “Neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” [Jņ.14:6] Tāpat Viņš arī teica: “ES ESMU durvis. Ja kāds caur Mani ieiet, tas tiks izglābts.” [Jņ.10:9] Un arī Svētais Pēteris liecina, ka “nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” [Ap.d.4:12].

Šodienas tekstā svētais Pāvils māca, ka Kristus valstība uz zemes kādu dienu tiks iekļauta Trīsvienīgā Dieva Debesu Valstībā. Šai tekstā mēs redzam, ka Debesīs un uz zemes ir tikai viena Dieva pilsēta. Kas vēlas dzīvot Debesīs, tam vispirms jāapmetas tās priekšpilsētā, kas atrodas šai pasaulē. Uz zemes un Debesīs ir tikai viens Dieva templis. Kas vēlas ieiet svētākajā vietā, tam noteikti vispirms ir jāpievienojas žēlastības galmiem šeit uz zemes. Un, kas vēlas kādu dienu piedalīties godības pilnajā ieiešanā Debesu Jeruzalemē, tam ir jākļūst par Kristus Valstības pilsoni šeit uz zemes kopā ar visiem svētajiem un visu Dieva saimi. Šī iemesla dēļ, kad Kristus parādījās ebreju vidū, Viņa pirmais paziņojums viņiem bija “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju!” [Mk.1:15]

Šis ielūgums uz Kristus Valstību ir pasludināts arī mums, bet vai mēs to esam pieņēmuši? Vai grēks vairs nav mūsu ķēniņš, vai to tiešām ir aizstājis Kristus kā mūsu visu Kungs? Vai mēs esam pieņēmuši Evaņģēlija žēlastības aicinājumu? Vai mēs varam kopā ar Pāvilu droši teikt (tā, lai mūsu sirdsapziņa mūs neapsūdzētu): “Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu” [Fil.3:20]? Lai Dievs Savā žēlastībā piešķir, ka aicinājums “Nāciet, viss jau ir gatavs!” [Lk.14:17] kļūst tik spēcīgs mūsu sirdīs, ka mēs ticībā sākām savu ceļu uz Debesu Ciānu.