Pašā nāves stundā

“Ābrahams pacēla savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu.” [1.Moz.22:10]

Šo brīnumaino, pārsteidzošo notikumu Mozus apraksta nedaudzos vārdos. Tēvs gatavojas tūliņ pārgriezt dēlam rīkli, dēls viņam to ļauj un paceļ acis uz debesīm, gaidīdams, ka tūliņ pārvērtīsies pelnos. Tā Dievs viņus abus ir ievedis vislielākajās dzīvības briesmās.

Ja Ābrahamam un Īzakam nebūtu bijis ticības, vai arī, ja Dievs kaut mirkli būtu izlaidis viņus no acīm, tad Īzaks būtu zaudējis dzīvību. Jo nazis ir sagatavots, dēls ir sasiets un uzlikts uz malkas kaudzes; nu nazis jau tuvojas viņa kaklam. Tie ir mūsu Kunga Dieva darbi, ar kuriem Viņš pierāda, ka rūpējas par mums pašu lielāko briesmu un posta brīžos, arī pašā nāves stundā.

Tā ir briesmīga lieta, ka mīļais tēvs liek savam dēlam nazi pie rīkles. Es labprāt atzīstu, ka šādas domas, rūpes un bailes, ko tēvs savā sirdī sajutis, nav aptveramas ne ar domām, ne ar vārdiem.

Šo Rakstu vietu nevienam nevajadzētu skaidrot citādi, nekā to darījis Sv. Pāvils. Mēs neņemam pie sirds šādas domas un rūpes, jo negribam neko līdzīgu sajust un pieredzēt. Dēls ir paklausīgs, gluži kā jērs, ko ved uz nokaušanu, un neatdara savu muti [Jes.53:7]. Viņš domā: lai notiek Tā Kunga prāts! Jo Īzaks ir audzināts tikumībā un paklausībā savam tēvam. Citu līdzīgu paklausības piemēru mums nav – atskaitot vienīgi Kunga Kristus piemēru.