Neapstrīdamas absolūtas patiesības pieredze

Kas dzers no manas mutes, kļūs kā es. Arī es kļūšu kā viņš, un apslēptās lietas tiks atklātas. [Toma evaņģēlijs]

2014.gadā Latvijas Bībeles biedrība izdeva Toma evaņģēliju, kas ir 1-2.gs. pseidoepigrāfs aforismu krājums. Saskaņā ar tā laika praksi, darbs tika piedēvēts Jēzus māceklim Tomam, lai darbs iegūtu lielāku autoritāti. Bet tā kā tajā nav nekādu gnostisku kristietībai svešu galējību, tad pētnieki pēdējā laikā sliecas to pieskaitīt nevis gnosticisma literatūrai, bet pie agrīnās jūdu kristietības formas – enkratītiem.

Tomēr lasot Toma evaņģēliju liekas, ka tas glabā kādas slepenas zināšanas, ko varēs uztvert vien izredzēts gnostiķis ar savām iracionālajām intuitīvām zināšanām.

Līdzīgi runā arī kristieši mūsdienās.

Vieni saka, ka mūsu laikmets tiecas pēc pieredzes, nevis mācības patiesības. Tādēļ viņi nevis dod informāciju ar viennozīmīgiem dogmātiskiem formulējumiem, bet gan izsaka daudznozīmīgas domas, kas “izredzētiem” noteikti dos nepieciešamo pieredzi.

Savukārt, citi, kam joprojām ir dārgas mūžsenās neapstrīdamas absolūtas patiesības kristīgajā sludināšanā, liek nojaust, ka vienīgi “izredzētie” un Dieva apgaismotie var saprast šīs Rakstos apslēptās patiesības.

Bet man, kā vērotājam no malas, abi šie antagoniskie “izredzētie” atgādina seno gnosticismu, kura pārstāvji bija “izredzēti” zināt dvēseles svētlaimei nepieciešamo par dievišķo, atšķirībā no bojā ejošās tumsoņu masas, kas spēj domāt tikai par iepirkšanos.

Bet šī gnosis nav nekas cits, kā viņiem iemācītā Bībeles lasīšanas maniere.

Tas nozīmē, ka katrs Bībeli lasa savādāk. Viņi nepiekritīs, ka tu vienkārši lasi Bībelei un izdari kādus secinājumus. Tev ir jāiziet zināms iniciācijas process, lai zinātu, kā tieši lasīt. Vai Bībele ir sena grāmata? Vai Bībelē ir Dieva vārds? Vai Bībele ir Dieva vārds? Katra maniere prasa iepriekšējas doktrinālas priekšzināšanas.

Pēc tam mēs vairs nespējam lasīt savādāk.

Tad vairs nav iespējams lasīt, kā pirms iniciācijas konkrētā interpretācijas tradīcijā. Un tad mums liekas, ka esam apgaismoti, saņēmuši kādu “gnozi”, jo tagad it kā izlasām to, ko citkārt nepamanījām. Un pēc tam jau šai lasīšanas manierei pakļaujam visu savu dzīvi, ticību, teoloģiju un tālākos Rakstu tulkojumus.

Tāpēc runāt par kādu “objektivitāti” šeit ir nekas vairāk kā gnostiska iedomība.

Arī Luters sāka lasīt savādāk, kad atskārta, ka “Dieva taisnība” ir nevis tas, ko Dievs pieprasa, bet gan tas, ko Viņš dāvā. Un tad viņa ceļi šķīrās ar savādāk lasošajiem. Saskaņā ar luterisko teoloģiju pie Dieva taisnības nenonāk, jo tā ir Dieva dāvana.

Arī es pirms iniciācijas lasīju Jauno Derību un jogas un samuraju filosofiju noteiktā manierē kā jeb ko citu. Piemēram, ar jautājumu – ko man būs darīt? Ja pēc tam es lasītu ar jautājumu – ko es esmu izdarījis? Un vēl pēc tam, – ko Dievs ir darījis manis labā? Es vienmēr izlasītu ko citu.

Katru nodarbina individuāli jautājumi, tādēļ arī individuāli saņemam atbildes.

Un grūti būtu izstrīdēt kuram ir taisnība.

Lasīt, diskutēt un pārbaudīt jau ir akadēmiska pieeja. Tas būtu apsveicami. Tomēr jāņem vērā, ka akadēmiskie secinājumi vienmēr paliek atvērti (tālākai pētniecībai).

Kādiem kristiešiem tas var būt nepieņemami, sevišķi tiem, kas raduši tikai paziņot neapstrīdamas absolūtas patiesības. Tur tad diskusijas nekādas. Strīds, anatēma un šķelšanās.

Bet daudzi kristieši savā ziņā ir autodidakti. Patiesības meklējumi viņus mudina nemitīgi izglītoties, pat, ja tas notiek vienas tradīcijas ietvaros. Neskatoties uz to, ka viņi it kā “zina patiesību,” viņi tomēr turpina meklēt – turpina meklēt patiesības pieredzi.