Vai visi būs Debesīs?

Noklausies šo e-publikāciju

Liekas tā būtu jauka doma: visi cilvēki galā nokļūs Debesīs.

Taču padomāsim – vai tiešām tā ir tik jauka doma? Pat tīri cilvēciski filozofējot par šo tēmu, mēs varam ieraudzīt, kādas problēmas rastos, ja visi cilvēki, būdami, kādi ir, nokļūtu Debesīs.

Nu labi, iedomājies, ka esi tur nokļuvis un sāc dzīvot mūžīgi. Tava jaunā adrese ir Debesu valstība. Tad tu atklāj, ka neesi viens jaunajā vietā. Arī personas X un Y ir šeit. Tas, protams, tev ir nepatīkams pārsteigums. Pret šiem paziņām tu diemžēl neesi izturējies labi, un tas nopietni var kaitēt tavai labajai reputācijai jaunajā vietā. Kas notiks, ja viņi izstāstīs visu, kā esi pret viņiem izturējies? Un ļaunākais ir tas, ka Debesīs nekas nepaliek apslēpts, bet viss nāk gaismā. – Biedējoša doma.

Tad rodas nākamā problēma: ar ko šeit turēties kopā? Skaidrs, ka par X un Y nevar būt runa, un pats par sevi saprotams, ka viņi domā līdzīgi. Par laimi šeit ir arī labāki paziņas, ar kuriem būt draugos. Bet vai ir iespējams būt draugos uz mūžīgiem laikiem? Ar laiku taču viss sāk apnikt, krist uz nerviem – pat vislabākie draugi. Bet varbūt turēties savrup vienam pašam? Taču tas būtu pavisam neizturami – būt mūžīgi vienam. Šeit, virs zemes, cilvēki mēdz bēgt no vientulības – vienkārši piedzeroties. Bet tur taču tādas lietas nedara… jo tās ir Debesis!

Jūs jau noprotat, ka tās ir pavisam cilvēciskas domas par Debesu Valstību, kas ir diezgan tālu no patiesības. Bet paturpināsim šīs cilvēciskās domas, bet tagad jau .. par elli.

Kāds neticīgs rakstnieks vārdā Žans Pols Sartrs par šo tēmu ir sarakstījis lugu “Aiz slēgtām durvīm”. Tas ir mūsdienīgs elles atainojums, kurā stāstīts par trim cilvēkiem, kuri ieslēgti istabā bez logiem, un tiem ir tikai modinātājpulkstenis, kas nedarbojas. Viņi ir nolemti kopīgai eksistencei uz mūžīgiem laikiem, un tiem ir atņemta jebkāda cerība uz izkļūšanu no turienes. Ne mirkli viņi nevar aizbēgt viens no otra, no savas pagātnes un paši no sevis. Viņi nevar ne piedzerties, ne izdarīt pašnāvību, jo viņi taču jau ir miruši.

Šai telpā nav nekādu moku rīku, un tie arī nav vajadzīgi. Viņi pietiekami moka paši sevi un cits citu bez jebkādiem rīkiem. Tā aizrit viņu dienas šais nebeidzamajās un bezcerīgajās mokās. Luga beidzas ar aprautu ainu, respektīvi – nekas jau nebeidzas! Pēdējā replika ir: “Jā, tad nu mēs turpinām..”

Redziet, jau cilvēciski runājot par Debesīm un elli, mēs nonākam pie kādas bēdīgas atziņas. – Cilvēki, tādi, kādi viņi ir, nespēj sadzīvot savā starpā saticībā un mīlestībā. Kur nu vēl mūžīgi?!

Cilvēki ir grēcīgi, bet Dievs ir svēts. Tāpēc nekas grēcīgs, netaisns un nesvēts nevar nonākt Debesīs, jo vienkārši neiederas Dieva tuvumā. Tas nav Dieva kašķīgums un ietiepība, ka Viņš neielaiž visus pa Debesu vārtiem. Padomājiet – ja Dievs tur ielaistu visus cilvēkus ar visiem viņu grēkiem un netaisnību, tad Debesis nebūtu labāka vieta par šo pasauli un visas pasaules problēmas ieplūstu Debesīs. Tāpēc cilvēkam, lai viņš tur nokļūtu, vispirms nepieciešama glābšana.

Bībele par Debesīm runā kā par īstu Paradīzi, kur mājo taisnība un mīlestība, kur nav nekāda ļaunuma un ciešanu, kur viss ir svēts un pilnīgs. Kā lai mēs tur nokļūstam? Kā lai topam svēti un pilnīgi? Diemžēl mums pašiem tas nav pa spēkam. Mūsu vienīgā cerība ir – Kristus. Dievs ir sūtījis Viņu par glābiņu visiem grēciniekiem, arī man un tev. Kristus ir plaši atvēris Debesis visiem ticīgiem. Kas tic Viņam, tas nepazudīs, bet iegūs mūžīgo dzīvību. Tāds ir Dieva apsolījums.