Visu žēlastību avots

“Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” [1.Kor.2:2]

Ir klāt Pestītāja ciešanu piemiņas laiks. Viņa ciešanas pieminēdami, mēs cenšamies aizvien skaidrāk izprast divas mūsu ticībai neizmērojami nozīmīgas lietas. Pirmkārt, mēs mācāmies labāk iepazīt Kristu pašu, Viņa mīlestības un iežēlošanās pilno sirdi, ko Viņš, noliekdamies par mums nāvē, ir uz mūžiem mums dāvinājis. Viņa ciešanās un krusta nāvē šī sirds ir vislabāk redzama. Otrkārt, mēs mācāmies dziļāk izprast dāvanu bagātību, kas plūst no Viņa krusta, jo Viņa krusts ir visu žēlastību avots.

Dievs ir labs, un Viņa labvēlība pret mums izpaužas daudzās un dažādās lietās. Pasaule ir pilna ar brīnišķīgām Dieva dāvanām, kas liecina par Dieva labestību. Tomēr pāri visām brīnišķīgajām lietām, ko Dievs ir radījis, klājas grēka, nāves, izpostīšanas un Dieva bezgalīgo dusmu baisā ēna. Īpaši tas redzams cilvēka dzīvē. Dieva vīrs Mozus par to raksta: “Tu cilvēkus atkal dari par pīšļiem un saki: “Griezieties atkal atpakaļ, jūs cilvēku bērni!'” (Ps.90:3)

Šī pasaule mūs sagaida ar dzīvības pārpilnību un cerībām, taču pavada ar nāves un iznīcības rūgtumu. Dzīvība Šajā pasaulē gan saka pirmo vārdu, tomēr nāve vienmēr saka pēdējo, jo “grēka alga ir nāve” (Rom. 6:23).

Tomēr ir viena lieta un viena vieta Šajā pasaulē, kur Dieva labestība un mīlestība neizgaist kā rēgs. Apustulis Jānis par to raksta: “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu.
“Šī ir tā mīlestība – nevis ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet Viņš mūs ir mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” (1.Jņ.4:9-10) Mūsu grēka izpirkšana notiek pie krusta – tur nāve saka pirmo vārdu, bet dzīvība-pēdējo.

Tā mūsu patiesā iepazīšanās ar Dievu iesākas nevis iepazīstot iznīcīgās dzīvības krāšņo pārpilnību, kas atrodama šajā pasaulē, bet gan iepazīstot ciešanu un nāves pārpilnību, kas atrodama Dieva Dēla Jēzus Kristus krustā. Un, tāpat kā pasaules krāšņā un iekārojamā dzīvība nes sevī izpostīšanu un nāvi, Jēzus atbaidošās ciešanas un krusta nāve nes sevīpiedošanu un dzīvību.

Kristus šo pasauli ar visu tās grēka un nāves sēklu ir uznesis pie krusta Savā miesā un Savā nāvē tai devis jaunu un nebeidzamu sākumu pretī patiesajai dzīvībai. Te un tikai te šajā pasaulē atklājas Dieva paliekošā mīlestība un Viņa nebeidzamā labestība. Šajā Jēzus krusta nāvē arī mēs varam būt un mums jābūt kopā ar Viņu un Viņā. Viņa krusta nāve ir arī mūsu kā Dieva bērnu sākums, jaunās radības sākums, kas dzīvo Dieva priekšā mūžīgi.

Apustulis Pāvils par šo mūsu jaunā sākuma Kristus nāvē lielo noslēpumu liecina: “Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un, ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam. Tadēļ, ja kas ir Kristu, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.” (2.Kor.5:14-17)

Krustā sistajā Dievs ir pievērsis mums Savu vaigu žēlastībā – Jēzus, Krustāsistā, lielā iežēlošanās un mīlestība mums atklāj mūžīgo Dieva mīlestību, tāpēc arī apustulis, modinādams korintiešus, raksta: “Es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pasu krustā sistu.” Tikai šāda atziņa vairo patiesu Dieva slavu un rada īstu pateicību Viņam, jo tikai šāda slava un pateicība ceļ godā Dieva vislielākos un mūžīgi paliekamos darbus.

Tāpat arī mēs mācāmies dziļāk izprast to dāvanu neizsakāmo bagātību, kas plūst no Viņa krusta. Tie ir žēlastības līdzekļi, caur kuriem tiek dāvāta mūžīga pestīšana – Vārds un sakramenti. Tos pārdomājot un apcerot, mums ir jāsaredz un jāsaprot, ka šinī ziņā Kristus krusta nāve nekad nevar tikt novērtēta par augstu, jo visas dāvanas, ko Viņš devis Savai jaunās derības baznīcai, nāk no Viņa iemiesošanās un miršanas pie krusta.

Vārds jeb pestīšanas evaņģēlijs savā dziļākajā būtībā vienmēr ir krusta vārds. Tāpēc apustuļu sludināšanas centrā vienmēr ir bijusi vēsts par krustu: “Mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība.” (1.Kor.1:23-24)

No svētīgā krusta nāk arī mūsu lielie ticības dārgumi – Kristība, grēku piedošana un Svētais Vakarēdiens. Tajos mūsu mīļais Kungs grib nākt pie mums tieši kā Krustāsistais. Šo nozīmīgo ticības noslēpumu apustulis Jānis ir sapratis, pastāvīgi vērsdams savas domas uz krusta notikumu, kura aculiecinieks viņš bija. Viņš piemin neparasto zīmi, ko viņš savām acīm redzējis pie krusta: “Bet viens no kareivjiem Viņam iedūra sānos šķēpu, un tūdaļ iztecēja asinis un ūdens. Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu.” (Jņ.19:34-35) Jānis savā vēstulē norāda, ka Jēzus pie ticīgajiem nāk tieši caur šīm krusta asinīm un ūdeni, kas plūst no Viņa caurdurtajiem sāniem: “Viņš ir tas, kurš nācis caur ūdeni un asinīm, Jēzus Kristus, ne ūdeni vien, bet ar ūdeni un asinīm.” (1.Jņ.4:6) Tieši tāpat Viņš nāk arī caur Kristības ūdeni un Svētā Vakarēdiena asinīm.

Apustulis Pāvils, atklādams mācekļiem to, kas notiek svētajā Kristībā, māca, kā krustā sistais Kungs nāk pie mums šajā sakramentā, lai uzņemtu mūs un savienotu ar Sevi, Krustāsisto: “Ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam.” (Rom.6:5-6) Tā Kristība nāk no Krustāsistā un ved mūs atpakaļ pie Krustāsistā, lai mēs iemantotu krusta svētības. Tāpat apustulis cieši sasaista kopā Kristus krusta nāvi un Kristības sakramentu Vēstulē efeziešiem: “Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to darītu svētu, šķīstot ar mazgāšanu ūdenī caur vārdu.” (Ef.5:25b- 26) Kristus ir; miris, lai mēs varētu tikt kristīti un Kristībā šķīstīti; Kristība mums sniedz Viņa krasta nāves spēku, kurā apslēpta dzīvība.

No Krustāsistā nāk arī grēku piedošanas sakraments, jo no krusta mūsu Pestītājs ir aizlūdzis par Saviem mocītājiem un slepkavām: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lk.23:34) un Absolūcijas vārds ir izlīguma vārds, kas grēciniekam dod izlīgumu ar Dievu.

Tāpat no Krustāsistā nāk un ar Krastāsisto vieno arī Viņa miesas un asiņu Sakraments, jo tā ir miesa, kas par mums dota nāvē un jaunās derības asinis, kas pie krusta izlietas par mums un par daudziem uz grēku piedošanu.

Tad nu lai mēs arī šogad Ciešanu laikā mācāmies šīs divas svētīgās lietas – labāk iepazīt Kristu pašu, Viņa mīlestības un iežēlošanās pilno sirdi un dziļāk izprast to dāvanu bagātību, kas plūst no Viņa krasta, jo Viņa krasts ir visu žēlastību avots, kā to senajā dziesmā par Kristus krasta ciešanām un nāvi brīnišķīgi izteikuši arī mūsu tēvi:

Mans Gans, mans Glābējs īstais,
Ak, mani pieņemi!
No Tevis, Avots šķīstais,
Plūst visi labumi.
Tu mani spirdzinājis
Ar saldu barību,
Tavs Gars ir dāvinājis
Man debess līksmību.

Āmen.

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (36)]