Viss Dieva valstības noslēpums

Mūsu kristīgās ticības mērķis nav kāda vēsturiska attīstība, sasniedzot vispārēju labklājību, mieru, taisnīgumu un vienlīdzību, kā tas lasāms Eiropas Konstitūcijas preambulā. Tās mērķis nav arī “bezšķiru sabiedrība”, kā to proklamēja padomju ideoloģija un kā to ar varu mēģināja īstenot Padomju Savienībā. Mērķis nav arī kāda “tūkstošgadu valsts”, kas laimīgā kārtā Vācijā pastāvēja tikai divpadsmit gadu. Svētajos Rakstos teikts: “Bet mēs gaidām pēc Viņa apsolījuma jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.” (2.Pēt.3:13)

Ar šīm norādēm ir jau sniegtas svarīgas atšķirīgas iezīmes starp Dieva valstību un pasaules valstīm. Pasaules valstis ar to mērķu nostādnēm un ideoloģijām vienmēr vērstas uz to, lai tiktu radīts un bieži vien varmācīgi īstenots cilvēku sabiedrības stāvoklis, kur novērsta visa netaisnība, viss ļaunums, karš un trūkums. Tas paradoksālā formā izteikts tādos formulējumos, kā, piemēram, cīņa par mieru, taisnību, par labklājību utt. Karls Popers, kritiskā racionālisma dibinātājs, to kādreiz trāpīgi formulējis šādi:

“No visām politiskajām idejām vēlēšanās darīt cilvēkus visā pilnībā laimīgus ir varbūt pati bīstamākā. Mēģinājums īstenot debesis zemes virsū ir vienmēr radījis elli.”

Bet kā tas ir ar Dieva valstību? Uz šo jautājumu var atbildēt ar diviem piemēriem no Bībeles.

Pirmais piemērs ir īsākais Jēzus pasludinājuma apkopojums Marka evaņģēlijā (1:15): “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju.” Kas mums ar to pasacīts? Laikam ir beigas; to piepilda Jēzus Kristus. Dieva valstība nāk; to neveido cilvēki, viņi to nemēģina arī izkarot. Tās radītājs ir Dievs. Taču šeit nav runas par kādu progresīvu īstenošanas procesu, par kādas politiskas programmas īstenošanu. Progresa vietā šeit ir runa par atgriešanos un grēku nožēlošanu. Tā nav grēka un netaisnības likvidēšana cīņas ceļā., bet gan piedošana Dieva tiesas priekšā, pamatojoties uz to faktu, ka Kristus pasaules grēku (Jņ.1:29, 3:16 u. c.) ir nesis ar Savu krusta upuri.

Otrs piemērs ir īsā saruna starp Pilātu un Jēzu pirms krustā. sišanas Jņ.18:33-38. Pilāts nopratināšanā Jēzum jautā: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?”

Šis jautājums satur norādi uz politisku varu Jēzus atbild: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, Mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.”

Pilātam tas nav saprotams, tāpēc ka viņam, tāpat kā mums, valdīšana vienmēr saistīta ar militāru un saimniecisku varu. Tāpēc viņš jautā. tālāk: “Tad Tu tomēr esi Ķēniņš? Jēzus atbildēja: tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi.” Pilāts Viņam saka: “Kas ir patiesība?”

Šajā īsajā sarunā slēpts viss Dieva valstības noslēpums. No tā iespējams izcelt šādas atziņas: Dieva valstība nav pasaulīga; tai nepiemīt cilvēku varas iezīmes. Kas redzams pie sagūstītā un mocītā Dieva Dēla, tā ir bezspēcība cilvēku ļaunuma priekšā. Bet par taisnību ir sacīts: tā nav nekas tāds, uz kuras īstenošanu varētu pretendēt mēs; tā mums tiek dāvināta. “Būt no patiesības” izsaka to, ka šeit ir runa par kādu jaunu eksistenci. Luters šo lietu sakarību ir kādreiz formulējis:

“Ne dēli vai bērni veido Dieva valstību vai to nostiprina, bet gan dēli vai bērni tiek Dieva valstībai gatavoti.”

Citiem vārdiem sakot, Dieva valstība nav cilvēku darbības iznākums, bet gan Dievs ir Tas, kas šeit darbojas. Tas nozīmē: kāda valsts vai tauta netiek pārveidota par Dieva valstību, bet gan no pasaules tautām un valstīm tiek saaicināta Dieva izraudzītā tauta.

Baznīca grieķu valodā saucas ekklesia, un tas nozīmē to sabiedrību, kuri ir saaicināti. Bet tas notiek ar Dieva vārda sludināšanu, sakramentiem, Kristību un Vakarēdienu. Šādā veidā un ar šiem līdzekļiem cilvēki tiek atjaunoti un tiek sagatavoti Kristus otrreizējai atnākšanai un pastarajai dienai. Dieva valstība tātad ir tur, kur tiek sludināts Dieva Vārds un pārvaldīti sakramenti.