Virsmācītāju Robertu Feldmani pieminot

“Ja tu izšķirsi patiesi vērtīgo no niecīgā, tad tu būsi it kā Mana mute. Lai tie tad griežas pie tevis un ne tu pie viņiem.” (Jer.15:19)

Ar šiem vārdiem Dievs reiz uzrunāja pravieti Jeremiju, bet tos pamatoti varētu likt par epitāfiju luterāņu mācītāja Roberta Feldmaņa dzīvei. Viņš pievilka cilvēkus. Viņš pats tos nemeklēja, bet ap viņu vienmēr pulcējās cilvēki, daudz cilvēku, īpaši jauni cilvēki, jo viņā tie saskatīja vīru, kas runā Dieva vārdā. Tā ar viņu sastapos arī es.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, noguruši no apkārtējā melīguma un dzīves bezjēdzības, daudzi jaunieši savus skatus sāka vērst uz baznīcas pusi. Šo dažādo meklētāju un brīvdomātāju vidū cirkulēja luterāņu mācītāja, teoloģijas semināra profesora Roberta Feldmaņa vārds. (Jāsaka gan, ka tie, kas ar viņu bija kaut pāris reižu tikušies, parasti sauca viņu par profesoru vai vienkārši tēvu).

Gandrīz ikviens, kas bija viņu saticis, to raksturoja kā izcili gudru un dievbijīgu vīru, kas kristietību tver ārkārtīgi nopietni. Šī slava, kas izplatījās no mutes mutē, arī mani, kā nesen kristītu cilvēku, vilināja viņu sastapt. Mūsu pirmā tikšanās notika 1982. gada ziemas sākumā mazajā profesora Vecrīgas dzīvoklītī. Viss, ko ievēroju šajā pirmajā, īsajā tikšanās reizē bija grāmatas, grāmatas un grāmatas. Tās bija sabāztas plauktos, kaudzītēs gulēja uz grīdas un atradās uz galdiem. Likās, ka tur ir tikai un vienīgi grāmatas.

Šķiet, tas bija nākamajā mūsu tikšanās reizē, kad profesors aicināja mani sākt teoloģijas studijas un piedāvāja apmesties pie viņa. Ja būtu pieņēmis šo uzaicinājumu, tad man acīmredzot nāktos gulēt uz grāmatām. Tad uz dažiem gadiem mūsu ceļi šķīrās, līdz mēs atkal sastapāmies, šoreiz kādas lauku baznīcas bēniņos. Cieši apkampis un jautri smiedamies, vecais vīrs solījās mani vairs neatlaist, iekams es neiestāšoties teoloģijas seminārā. Jāsaka gan, ka es nebiju izņēmums. Tādu, kam pēc viņa domām bija jākļūst par teologiem bija daudz, un daudzi arī tapa.

Šķita, ka viņš atzina tikai vienu, proti, mācītāja amatu. Visas pārējās profesijas bija tikai ceļš, sagatavošanās šim galvenajam, īstajam darbam. Lieki piebilst, ka visa viņa paša dzīve bija mācītāja dzīve. Tomēr šis vīrs bija ne tikai mācītājs, bet arī cilvēks. Protams, īpaši tagad, pēc profesora Feldmaņa nāves, netrūks mēģinājumu viņu celt svēto kārtā. Arvien ir bijušas un būs viduvējības, kas vai nu verdziski pielūdz vai naidīgi vairās no cilvēka, kura intelekts ir augstāks par viņējo. Tomēr tad, kad šāds cilvēks personība mirst, viņu ciena un godina gandrīz visi. Nāve cilvēku it kā nodod ne tikai Dieva, bet arī cilvēku rokās. Miris cilvēks vairs nav neērts. Tagad ar viņu var droši rīkoties. Viņš neiebildīs! Lai kā tas arī būtu, tomēr baznīcas liturģija labi zina un skaidri apliecina, ka svēts ir vienīgi Tas Kungs. Šī atziņa ir smelta no Svētajiem Rakstiem un kristīgam cilvēkam tā atvēl tikai apžēlota grēcinieka lomu. Ar to nācās samierināties pat apustulim Pāvilam.

Arī profesors Feldmanis tātad nebija svētais. Viņš bija cilvēks ar saviem trūkumiem un vājībām. Es teiktu, viņš, kā visi lieli cilvēki, bija paradoksāls. Piemēram, viņš vienlaikus bija labs aktieris un tomēr ārkārtīgi dabisks savās manierēs, arvien mēdza sacīt esi, kāds tu esi! un asi kritizēja latviešus par viņu patētisko samākslotību. Šis dabiskums profesoram nekad neļāva kļūt par svētuli.

Gadiem ejot, viņš pamanījās nezaudēt savu jauneklīgumu. Arī tas notika kaut kā pavisam dabiski. Piemēram, reiz, kad kopīgi bijām devušies pastaigā, es uz brīdi apstājos, lai aprunātos ar kādu nejauši sastaptu cilvēku. Vēlāk profesors man ziņkārīgi vaicāja: “Ko tas vecis gribēja?” Šis jautājums bija tik dabisks, it kā mēs būtu vienaudži, bet satiktais “vecis” nebūtu vismaz gadus četrdesmit jaunāks par profesoru. Šķiet, ka tieši viņa jauneklīgums un vitalitāte bija daļa no tā, kas ļāva viņam nodzīvot tik ilgu mūžu.

Stāsta, ka pēc atgriešanās no lēģera, padomju reliģisko lietu pilnvarotais esot ļāvis profesoram palikt Rīgā, jo uzskatījis, ka viņa iedragātā veselība neļaus tam nodzīvot vairāk par pāris gadiem. Profesors Feldmanis nodzīvoja varākus gadu desmitus ilgāk par minēto reliģisko lietu pilnvaroto. Manuprāt, viņš ārkārtīgi vēlējās dzīvot, jo gan zināja kādēļ dzīvo, gan vēlējās to uzzināt pilnīgāk, vairāk, pamatīgāk. Šīs ir pirmās domas, dažas atmiņas, kas raisās, pārdomājot šā patiešām leģendārā vīra mūžu.

Cik savādi, ka mēs esam bijuši pazīstami jau turpat divdesmit gadus…
Tikpat savādi ir arī tas, ka profesora Feldmaņa vairs nav.
Šķita, ka viņš dzīvos mūžīgi šeit pat uz šīs Latvijas zemes, šīs pašas tautas vidū, pret kuru viņš juta reizē dziļu nožēlu un tik lielu mīlestību, ka šķirt viņu no tās savulaik spēja tikai padomju armijas konvojs. Tikpat dziļi paradoksālas un nešķiramas bija arī viņa attiecības ar Latvijas evaņģēliski luterisko baznīcu. Viņš gan apzinājās un kritizēja tās trūkumus, bet tajā pašā laikā to ārkārtīgi karsti mīlēja. Savā sirdī profesors Feldmanis arvien bija stingrs luterānis, taču paradoksāli bija tas, ka viņa zināšanas par luterismu un pašu Luteru bija nelielas.

Šķiet, ka pagājušajā gadsimtā notikusī Lutera renesanse Latvijai bija gājusi secen gandrīz pilnīgi. Būdams godīgs cilvēks, viņš to neslēpa, bet mūža beigās arvien biežāk atkārtoja, ka, tuvāk iepazīstoties ar Lutera rakstiem, mēs visi Latvijā esam atklājuši, ka Luters un luterisms ir kaut kas gluži cits, nekā mēs iepriekš bijām domājuši.

Profesora Feldmaņa studiju laikā kristietību spārnoja modernā ekumenisma idejas.
Viņa skaistākie jaunības brīži saistījās ar Kristīgajā studentu biedrībā un jaunatnes pulciņos pavadīto laiku. Konfesionāla domāšana šajās aprindās bija sveša.

Kā reakcija uz apkārtējo racionālismu, jauniešu vidū valdīja romantiska kristietības un baznīcas izpratne. Baznīca šķita labāko, stiprāko un gudrāko cilvēku kopība, kas rādīs ceļu pārējai pasaulei uz laimīgu nākotni.

Protams, ka šāda situācija nebija labvēlīga konfesionālai domai un luterisma atdzimšanai. Ar savu mācību par iedzimto grēku un Dieva žēlastību, noteiktu bauslības un Evaņģēlija, baznīcas un valsts izšķiršanu konfesionāls luterisms bija pilnīgi nepiemērots tam, lai kļūtu par romantiskas reliģiskas jūsmas vadītu cilvēku ideoloģiju. Daudz piemērotāka tam izrādījās Zviedrijas arhibīskapa Nātana Sēderblūma izstrādātā kristietības koncepcija, kas Latvijā tika uzņemta ar apbrīnojamu kritikas trūkumu un nevarēja neietekmēt arī jaunā teologa Roberta Feldmaņa uzskatus. Taču šim romantismam bija arī sava pozitīvā puse. Ne tikai celsmīgajā un nopietnajā attieksmē pret kristīgo ticību, bet vispirms attieksmē pret Svētajiem Rakstiem.

Kristīgo studentu vidū Roberts Feldmanis bija iemācījies Bībeli lasīt tādu, kāda tā ir, principā noraidot Rakstu kritiku. Jau studiju gados Universitātē viņam izveidojās negatīva attieksme pret Bībeles vēsturisko kriticismu un par reliģijas filozofijas piedēkli kļuvušo dogmatiku. Tā vietā viņš pievērsās baznīcas vēstures studijām, atzīstot vēsturi par reālistiskāko teoloģijas nozari.

Reiz profesors ar zināmu lepnumu stāstīja, ka visu, ko viņš zinot teoloģijā, viņš esot ieguvis no baznīcas vēstures studijām, jo savā dzīvē neesot izlasījis nevienu dogmatikas grāmatu. Šī attieksme izveidojās kā reakcija uz bēdīgi slaveno profesora Maldoņa dogmatikas kursu, ko toreizējam studentam Robertam Feldmanim nācās apmeklēt pilnīgi pret paša gribu. Negatīvā attieksme pret tā laika ekseģētiku un dogmatiku palīdzēja paturēt nesakropļotu mācību par Svēto Rakstu autoritāti, kas visu turpmāko mūžu profesoram Feldmanim kalpoja kā neizsmeļams garīgās dzīves avots.

Taču bez nopietnām iemaņām ekseģētikā un dogmatikas zināšanām līdz galam neatrisināti palika jautājumi, kas saistīti ar Rakstu skaidrošanu, mācības doktrinālo raksturu un viengabalainību. Tomēr praktiskā dievbijība un nopietnība atrada izpausmi augstā liturģijas vērtējumā un patiesi izjustā Svētā Vakarēdiena svinēšanā. Svētais Vakarēdiens profesora Feldmaņa vadītajos dievkalpojumos no jauna atguva savu centrālo lomu.

Kādā no sarunām viņš ar jaunatklājēja prieku paziņoja, ka beidzot izpratis Augsburgas apliecības baznīcas definīciju, proti, ka blakus Evaņģēlija sludināšanai arvien ir jābūt arī Svētā Vakarēdiena svinēšanai. Abas šīs lietas ir vitāli nepieciešamas draudzes dzīvei. Abas tās veido, ceļ un uztur baznīcu. Šīs atziņas nozīmi nav iespējams novērtēt par augstu. Atšķirībā no lielākās draudžu daļas, kur Svēto Vakarēdienu svinēja pāris reižu gadā, profesora vadītajās draudzēs Svētais Vakarēdiens bija pieejams katru svētdienu!

Pretēji sava laika uzskatiem, profesors Feldmanis savā praktiskajā mācītāja darbā no jauna atklāja vēl kādu luteriskās baznīcas dārgumu, proti, privāto grēksūdzi un absolūciju. Lai gan šeit varbūt pietrūka dziļākas doktrinālas skaidrības, tomēr privātā absolūcija draudzē bija brīvi pieejama un ar svētību tika lietota. Kaut arī savā teoloģijā Roberts Feldmanis nespēja pilnībā atbrīvoties no atsevišķiem filozofiskiem iepriekšpieņēmumiem, tomēr savā garīgajā ceļā un izaugsmē, Svētā Gara skolā viņš nogāja tālu un vērā ņemamu ceļu.

Praktiski, viņš bija vienīgais teologs, kas spēja nodrošināt zināmu garīgu kontinuitāti jeb pēctecību Latvijas evaņģēliski luetriskajā baznīcā, radot veselu sekotāju pulku, kurus ar lielu mīlestību un lepnumu viņš pamatoti sauca par saviem dēliem.

Atliek no sirds novēlēt, lai dēli turpinātu sava tēva iesākto ceļu, mīlēdami patiesību un būdami dedzīgi kalpošanā, un kā tas labiem skolniekiem pieklājas, spertu soli tālāk par savu skolotāju.