Sevis aizliegšana

Kristīgā baznīca gadsimtiem ilgi ir īpaši ievērojusi 40 dienas pirms Lieldienām t.s. Ciešanu laiku kā pārdomu, lūgšanu, grēknožēlas un atjaunotnes laiku.

Šīs 40 dienas baznīcas kalendārā ir ierakstītas ar svarīgu domu: lai šai laikā ar patiesu grēknožēlu un patiesu ticību sagatavotu un pievestu ticīgu dvēseli lielajam ticības noslēpumam Kristus krusta nāvei un augšāmcelšanās notikumam.

Dažādi cilvēki Ciešanu laiku uztver dažādi. Tradicionāli šai laikā ir tikusi ievērota askēze un gavēnis, cilvēki ir atteikušies no zināmiem ēdieniem un dzērieniem, izpriecām un baudām. Luterāņu baznīcā gavēnis nav padarīts par obligātu lietu, jo arī Raksti to nav pavēlējuši. Bet tomēr tā ir atzīstama lieta, kas var sekmēt cilvēka koncentrēšanos uz garīgām vērtībām, uz laiku atsakoties no patērēšanas vāveres riteņa. Un patiesi, gavēnis ir ļoti laba un noderīga prakse, ja to dara pareizā ticībā un ja šāda atteikšanās netiek uzskatīta par garīgu upuri, kas izpelnās Dieva atzinību.

Šāda atteikšanās ir gan laba, taču Jēzus savus sekotājus aicina vēl uz kaut ko daudz dziļāku un radikālāku. Jēzus saka: “Kas man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi.” (Mk.8:36) Savus mācekļus Viņš aicina ne tikai sev aizliegt kaut ko, bet aizliegt pašam sevi. Mūsu ausīm, kas pieradušas pie mūsdienu pasaules ideoloģijas saukļiem, šāda sevis aizliegšana liekas absurda, bezjēdzīga. Sevi taču ir jāapliecina, nevis jāaizliedz! Savas vēlmes ir jāīsteno, nevis jāaizliedz! Tās taču ir mūsu tiesības. Tāda ir šodienas cilvēka dziļākā pārliecība.

Taču Jēzus māca ko citu. Ne tāpēc, ka Viņš mums vēlētos kaut ko atņemt, bet tāpēc, ka Viņš vēlas mums dod ko lielāku un labāku par savu grēcīgo vēlmju piepildīšanu. Šie Viņa vārdi par sevis aizliegšanu mūsu ausīs skan gandrīz kā sveša, nezināma valoda, jo mēs to nesaprotam un tā liekas neloģiska. Bet patiesībā Viņa vārdi ir mūsu mātes valoda, jo tā runā par to, kas mums patiesi vajadzīgs.

Ko tas nozīmē aizliegt sevi? Tas nav nekas cits, kā teikt “nē” savam grēcīgajam un savtīgajam ego, nekas cits kā pasludināt nāves spriedumu vecajam, samaitātajam Ādamam, kas ir mūsos. Tas nozīmē atzīt savu grēcīgumu un nožēlot savu atkrišanu no Dieva. Kaut arī tas liktos nepatīkami, Viņš māca mums skatīties patiesībai acīs, tas ir mums ir nepieciešama sava grēcīgā es aizliegšana.

Ciešanu laiks ir īstais brīdis, kad tā nopietni iepazīt savu grēku un Kristus krustu. Tas nav sevišķi patīkami, kad tev tieši, nepārprotami tiek sacīts, ka esi grēcinieks. Bet tāds ir Dieva vārds un tā ir patiesība. Un tomēr labāk skarba patiesība, nekā tīkami meli. Dievs liek mums justies nelāgi. Jā, Viņš pat dzen mūs izmisumā. Bet Viņš to dara aiz laba prāta, lai pēc tam mūs mierinātu un iepriecinātu.

Paradoksāli, bet tieši tā Dievs rīkojas ar saviem ticīgajiem. Kad Viņš grib glābt, Viņš vispirms apsūdz un nosoda grēku. Lai dotu dzīvību, Viņš vispirms nogalina. Kad Viņš grib atjaunot cilvēku ar Evaņģēliju, Viņš vispirms uzbrūk cilvēka grēcīgajai dabai ar bauslību. Tā mēs varam saprast, ka sevis aizliegšana ir kā uzbrukums un trieciens grēkam, kas ir cilvēkā. Jo pirms Dievs mūs var atjaunot, Viņam vispirms ir jānoliek mūs uz ceļiem grēku nožēlā.

Protams, ka sevis aizliegšana nav nekas patīkams. Nav patīkami, kad sirds tiek “uzšķērsta” un mūsu grēka tumsa un samaitātība nāk gaismā. Taču bez tā nevar iztikt, jo tas ir patiesības un dziedināšanas mirklis. Raksti saka, ka Dievam patīkams upuris ir salauzts un satriekts gars. Šādu grēknožēlas pilnu sirdi un garu Dievs neatraida. Kad vien mūsu sirdīs iespīd Dievs baušļu skaidrā gaisma, atklājas mūsu baismīgā atkrišana no Dieva. Tad ikviena ļauna doma, ikviens nicīgs vārds, viss mūsu savtīgās sirds rūgtums, visas sāpes un posts, ko esam nodarījuši citiem, visa mūsu vienaldzība pret svēto un taisno Dievu tas viss atklājas kā nolādēts grēks. Tam visam ir vajadzīga sevis aizliegšana.

Patiesībā jau tas nav nekas cits, kā dzīvot savas Kristības spēkā. Mārtiņš Luters Mazajā Katehismā tā apraksta mūsu Kristības nozīmi ikdienā: “Tas nozīmē, ka vecajam cilvēkam mūsos ikdienas ar grēku nožēlu jātop slīcinātam un jāmirst ar visiem grēkiem un ļaunajām kārībām, un atkal ik dienas jāceļas jaunajam cilvēkam, kas taisnībā un šķīstībā Dieva priekšā dzīvo mūžīgi.”

Taču Ciešanu laikā bez sevis aizliegšanas Dievs mums visiem saka vēl kādu būtisku vārdu. Tas ir Vārds, kas kļuva par miesu, Jēzus Kristus, Dieva Dēls. Dievs mums sludina Evaņģēlija vārdu par Kristus krustu, ciešanām, nāvi un apglabāšanu. Ar savu nāvi Viņš ir izpircis un savā kapā apglabājis visus mūsu grēkus. Ar savu augšāmcelšanos Viņš grēka un nāves valdīšanu ir izbeidzis, svinēdams dzīvības uzvaru. Jauna un mūžīga dzīvība ir atspīdējusi visiem cilvēkiem. Viņš ir cēlies augšā un mums pa priekšu devies pie sava Tēva godības troņa.

Tagad arī mēs varam varam droši nākt Debesu troņa priekšā. Mums vairs nav jābaidās savu grēku dēļ, jo nu mēs esam tērpti taisnības un svētuma drēbēs, kuras Kristus ir nopelnījis pie krusta mūsu labā. Mēs varam nākt žēlastības troņa priekšā bez bailēm un ar paļāvību, lai saņemtu piedošanu un žēlastību ikvienā situācijā. Un lai kādas būtu mūsu problēmas un vajadzības miesīgas vai garīgas mēs varam tās nest mūsu Debesu Tēva priekšā, kura drošajās rokās atrodas mūsu dzīve un gaitas.

Gan ticīgiem, gan neticīgiem cilvēkiem patīk ap kaklu parasti apliekamā ķēdītē nēsāt krustu. Tas ir labs rotājums un labs simbols. Bet svarīgāk par krusta nēsāšanu ir krusta vēsts ņemšana pie sirds. Īpaši rūpīgi to darīsim tagad, Ciešanu laikā. Kristus krusta vēsts ir vienlaikus nāve un dzīvība. Tur pats Dievs devās nāvē, lai mēs iegūtu dzīvību. Tur visiem mūsu grēkiem tikai piespriesta nāve, lai grēcinieks iegūtu dzīvību. Kristus krusta spēkā arī mums ir jāaizliedz sevi, jāmirst grēkam un jādzīvo Dievam.