Kas ir teoloģijas virzieni?

Bet ko šādā izpratnē nozīmē teoloģijas virzieni? Ir dažādas iespējas, kā tos raksturot. Teoloģijas virzienus var nosaukt pēc teologu personvārdiem vai atbilstošo fakultāšu atrašanās vietām par skolām. Ir raksturīgi, ka šajā sakarībā vienmēr runā par “teoloģijām”, tas ir, daudzskaitli, un tas norāda uz teologu subjektivitāti.

Taču būtu slikti, ja aiz šādām “teoloģijām” slēptos dažādi priekšstati par Dievu. Tas tad būtu politeisms, daudzdievība un reizē ar to pirmā baušļa pārkāpums. Teoloģijas virzienus var nosaukt arī pēc dažādām metodēm, īpaši ekseģēzē un praktiskajā teoloģijā, kad tie tad tiek arī apzīmēti par zinātniskiem vai nezinātniskiem. Dažkārt izmanto arī politikā, parlamentā lietoto kvalifikāciju, tās terminoloģiju, kā “kreiss” – “labējs” un “konservatīvs” – “liberāls”. Uzkrītoši pie tam ir tas, ka šādus apzīmējumus lieto attiecībā uz citiem, kamēr pats sevi uzskata par neatkarīgu, par tādu, kas stāv pāri visiem virzieniem. Ka esam pārliecināti par tā pareizību, ko darām paši, to var uzskatīt kā kaut ko pašsaprotamu.

Taču, runājot par virzieniem, ir svarīgākas lietas. Šeit pieminētie klasificējumi pamatā ir tikai sabiedriski politisko attiecību un kustību atspoguļojums, tas ir, tie piederas pie cilvēka cilvēciskuma. Bet, ja runa ir par zinātni, un teoloģija – gan pēc Aristoteļa metafizikas, gan arī pēc Dieva Vārda, sākot ar pirmo bausli – ir pirmā un augstākā zinātne, tad runa nav par virzienu plurālismu, bet gan par vērtējumu – “patiess” vai “nepatiess”. Tas visādā ziņā sakāms par pamatiem, kas vienmēr attiecas uz trīsvienīgā Dieva Vārdu. Man dažkārt ir iespaids, ka prasība pēc plurālisma teoloģijā un Baznīcā ir vienīgi aizsegs tam, ka Rakstu un Apliecības pamatos, tātad tajā, kas fiksēts Baznīcas Satversmes preambulā, nepastāv nekāds konsenss. Šajā vietā mums vajadzētu vienam ar otru pacīnīties, vajadzētu vienam otru pieturēt un pārbaudīt.

Tāpēc Lutera Akadēmijā nevar vispār būt runas par to, vai kāds no teoloģijas virzieniem Baznīcpolitiskajā aspektā ir aizstāvams vai ne. Runa var būt tikai par to, ka tiek apliecināta vienīgā un nedalāmā patiesība. Tā ir teoloģiskā atbildība par dievkalpojumu un Baznīcu, kas mums jāņem vērā. Un cīna starp patieso un neīsto Baznīcu notiek, kā es to aizvien uzsveru, Baznīcā, tās iekšiene, un tā ir zīme, kas raksturo Baznīcas dzīvīgumu tagadnē un Kunga pakļautībā.

Es apkopošu to ar apustuļa Pāvila vārdiem: “Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu, lai būtu kā ir rakstīts: “Kas lielās, tas lai lielās ar To Kungu [Jes.9:22.23].” (1.Kor.1:30-31)