Roberta Feldmaņa fonds atceras gviclo

Šogad profesora Roberta Feldmaņa fonds izlēma visiem profesora aprūpētājiem dāvināt jauno grāmatu – Profesora 3.sprediķu krājumu “Ar Kristu.” Tad arī gviclo atcerējās Robertu Feldmani.

Viņš lieliski [ja tā var izteikties] iemiesoja un komunicēja savu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu. Viņš bija tēvs vārda tiešākajā nozīmē, kurš prata iedrošināt jauno un nedrošo, mierināt izmisušo, un norāt pārdrošo un iedomīgo. Viņš nekad neļāva vaļu pasaulīgajām ambīcijām nedz savā, nedz baznīcas dzīvē. Un viņš pats nemeklēja godu, bet deva godu vienīgi Dievam.

Viņam vienmēr bija laiks, ko veltīt ikvienam, bet viņš neko nedarīja uz lūgšanu un Dieva vārda mācīšanās rēķina. Viņš nekad [būtībā] nesūdzējās. Īsi sakot, viņam nekā nebija, bet viņš spēja darīt bagātus daudzus. Principā tu varēji darīt ko gribi – vienmēr likās, ka viņš redz visiem cauri. Bet tā ir ikvienam, kas Dievam vairāk klausa nekā cilvēkiem. Lūk, jums arī tēvs.

Bet tas, ko es pasacīju, ir pats mazums. Lai arī es tiku nodēvēts par profesora aprūpētāju viņa vecuma nespēkā, tomēr viņa vecuma nespēks bija tāds spēks, kurš varēja aprūpēt katru aprūpētāju. Par to vien, ko viņš ir dāvājis man, varētu rakstīt grāmatas. Bet tādu kā es ir daudz. Viņš tādu godu nekad nemeklēja, bet vienmēr norādīja uz Kristu – viņam pašam bija jāiet mazumā gandrīz kā Jānim Kristītājam. Ja arī ir kāda grāmata par viņu, tad tie ir cilvēki, kurus viņš ir veldzējis ar sava gara un ticības spēku. Ar spēku, kas viņu pašu noturēja nelokāmu un taisnu.

Viņš bija “bezproblēmu” vīrs, kas varēja teikt kalnam: “Celies un meties jūrā.” [Mt.21:21] Un tas tiešām notika. Proti, viņš varēja dabūt visu, ko ticībā lūdza. Jo Dieva valstībā ar labu gribu vien ir par maz. Ir vajadzīga arī ticība, kurai jārūdās un jāpieņemas spēkā.

Reizēm mani pārņem slāpes pēc kāda, kas būtu vecajais. Nebūtu slikti, ja apustulis Pāvils man uzrakstītu vēstuli kā Titam. Būtu labi, ja varētu šovakar pieklauvēt pie Roberta Feldmaņa durvīm, lai pēc tam aizlidotu pasaulē ar ticības spārniem. Principā man pietiktu ar acs kaktiņu paraudzīties kā viņš vienkārši iet pa ielu. Tas nav daudz, bet tas arī nav maz – es gribu redzēt, kā vecajie norāda uz Kristu. Vai man ir uz to tiesības? Nezinu.

Bet Dieva vārds aprūpētājam saka: “Pieminiet savus vadītājus, kas jums Dieva vārdu runājuši; vērodami viņu dzīves galu, sekojiet viņu ticībai!” [Ebr.13:7]