Vienā solī ar Dievu

Es uzskatu, ka mums savā dzīvē un visā tajā labajā, ko Dievs mums sūta, Dievs jāmīl un Viņam jāuzticas tā, lai brīdī, kad pienāks laiks (bet ne agrāk!), mēs varētu doties pie Dieva ar mīlestību, uzticēšanos un prieku.

Taču, runājot tieši – ja vīrietis, atrodoties sievas apskāvienos, ilgojas pēc citas pasaules, tā, maigi izsakoties, ir slikta gaume un neatbilst Dieva gribai.

Mums Dievs jāatrod un jāmīl tajā, kas mums patiešām dots; ja Dievam labpatīk ļaut mums baudīt milzīgu laicīgu laimi, mums nevajadzētu mēģināt būt dievbijīgākiem par pašu Dievu un ļaut savu laimi sabojāt pārgalvībai un augstprātībai, kā arī nevaldāmām reliģiskām fantāzijām, kuras nekad nav apmierinātas ar to, ko dod Dievs.

Dievs parūpēsies, lai tiem, kuri dievišķo saskata laicīgajā laimē un pateicas par to Dievam, netrūktu atgādinājumu, ka laicīgās lietas ir pārejošas, ka ir labi noskaņot sirdi uz mūžīgo un ka agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad viņi varēs no visas sirds teikt: “Kaut es būtu mājās.”

Taču visam ir savs laiks, un galvenais ir tas, lai mēs ietu vienā solī ar Dievu – nevis steigtos dažus soļus uz priekšu, ne arī kavētos soli aizmugurē.