Esamība citu labā

Mūsu attiecības ar Dievu nav reliģiozas attiecības ar kādu iedomājami augstāku, varenāku un labāku būtni, un tā nav īsta transcendence, bet mūsu attiecības ar Dievu ir jauna dzīve esamībā citu labā, piedaloties Jēzus esībā.

Transcendentais nav bezgalīgi, nesasniedzami uzdevumi, bet gan katru reizi dotais sasniedzamais tuvākais. Dievs cilvēka izskatā! Ne kā austrumu reliģijās dzīvnieku tēlā kā milzīgais, haotiskais, tālais un šaušalīgais, bet arī ne kādos jēdzienu tēlos kā absolūtais, metafiziskais, bezgalīgais u.t.t., bet arī ne grieķu Dievcilvēka tēlā kā “cilvēks pats par sevi’’, bet gan “cilvēks citiem”, un tāpēc krustā sistais….

Paziņojums, tas neattiecas uz mani, bet gan uz baznīcu, var būt melnsvārču atruna, un ārpusē to vienmēr tā uztvers. Līdzīgi ir arī ar dialektisko no rādi uz to, ka es nevaldu pār savi ticību un tādēļ arī nevaru vienkārši pasacīt, kam es ticu.

Visas šīs domas, lai cik atbilstošas tās liktos kontekstā kur tās tiek izteiktas, neatraisa mūs no godīguma iepretī mūs sev pašiem. Mēs nevaram, kā katoļi, vienkārši identificēties ar baznīcu… baznīca ir baznīca tikai tad, ja tā ir šeit citu labā.