Jēzus uzņemas cilvēku parādus

Jēzus nevēlas uz cilvēku rēķina būt vienīgais pilnīgais, nevēlas kā vienīgais bezvainīgais noskatīties lejup uz cilvēci kas grimst zem parādu nastas, nevēlas, lai pāri sabrukušās cilvēcības drupām triumfētu kāda cilvēku ideja.

Mīlestība pret patieso cilvēku ved kopībā ar cilvēcisko grēku. Viņš nevēlas atbrīvoties no parāda, vēlas dzīvot cilvēkos, kurus mīl. Mīlestība, kas cilvēkus pamestu vienus viņu grēkā, nemīlētu reālos cilvēkus.

Tā Jēzus Kristus vietnieciskā atbildībā par cilvēkiem, savā mīlestībā pret reālo cilvēku kļūst par parādu nesēju, par to, uz kuru galu galā krīt visi cilvēku parādi un kurš tos nenoraida, bet nes pazemīgi un bezgalīgā mīlestībā. Kā tas, kas rīkojas atbildīgi cilvēku vēsturiskajā esamībā, kā realitātē iegājušais Jēzus kļūst vainīgs.

Tā kā Viņa vēsturiskā esamībai, Viņa nākšanai miesā bija viens vienīgs iemesls – Dieva mīlestība pret cilvēkiem, tāpēc Dieva mīlestība Jēzum ļauj kļūt par vainīgo. No pašaizliedzīgās mīlestības pret cilvēkiem, no bezgrēcības Jēzus ieiet cilvēku vainā, uzņemas to uz sevis.