Una Sancta un luteriskā baznīca
Noklausies šo e-publikācijuTā viena otrai līdzās ir spēkā abas šīs tēzes: savai ticības apliecībai uzticīga luteriskā baznīca patiesi ir Jēzus Kristus baznīca; un vienlaikus Jēzus Kristus baznīca pastāv arī ārpus luteriskās konfesijas robežām.
Abi šie apgalvojumi luteriskajā mācībā par baznīcu nav šķirami viens no otra. Tie paliek spēkā, lai gan luterisma apliecības stājas pretī citu baznīcu maldu mācībām ar skaidru un noteiktu Damnamus (mēs noraidām). Ko nozīmē šīs noraidījuma formulas, kuras veido neatņemamu ticības apliecību sastāvdaļu, tas autentiski tiek konstatēts priekšvārdā Konkordijas formulai:
“Kas attiecas uz condemnationes (nosodījumiem), nepatiesu, nešķīstu mācību nosodīšanu un atmešanu, it īpaši artikulā par mūsu Kunga Svēto Vakarēdienu.., mūsu griba un mūsu uzskati neprasa, lai ar šiem vārdiem tiktu atmesti cilvēki, kuri savas vientiesības dēļ maldās, tomēr nezaimo Dieva vārda patiesību un, vēl jo vairāk, mēs negribam noraidīt veselas baznīcas svētā vācu nācijas reiha iekšienē vai ārpus tā, bet gan vienīgi panākt to, lai tiktu atmestas nepatiesas un pavedinošas mācības līdz ar stūrgalvīgajiem skolotājiem un zaimotājiem, kurus nekādā ziņā nedrīkstam paciest savās zemēs, baznīcās un skolās, tādēļ ka šādas mācības runā pretī rakstītajam Dieva vārdam un nevar pastāvēt tam līdzās..”
Šis paskaidrojums nav uzlūkojams kā noraidījuma formulu smagā sprieduma diplomātiska mīkstināšana. To pierāda fakts, ka vēlāko laiku luteriskie dogmatiķi mēdz atsaukties uz šo paskaidrojumu, apspriežot Condemnationes nozīmi mācībā par baznīcu. Kā vienu no daudzajiem piemēriem šeit varam minēt Abrahamu Kalovu [Calov], lielo cīnītāju pret sinkrētismu, kas savā Historia Syncretistica, atsaukdamies uz šiem vārdiem no Konkordijas formulas, saka, ka arī Pāvils tiesājis vienīgi viltus apustuļus, bet ne viņu maldinātās draudzes, tāpat arī Nikajas un Konstantinopoles ekumeniskās sinodes izteikušas anatēmu pret ariānisma un citu herēžu dibinātājiem, taču ne pret veselām baznīcām, kurās šie teologi ir mācījuši un kuru vidū guvuši sev piekritējus.
Cik daudz pārpratumu varētu novērst, ja mūsdienu teologi un neteologi ne vien līdz ar pietistiem un apgaismotājiem dusmotos par luterisko ticības apliecību damnant un improbant, bet gan būtu jautājuši, kas tad īsti tiek izteikts ar šiem vārdiem.
Ja šie jautājumi būtu uzdoti, tad viņiem kļūtu saprotams arī Augsburgas ticības apliecības 7. artikuls šis lielais artikuls, kurā pirmoreiz kristīgās dogmas vēsturē daļa kristietības mēģinājusi izteikt savā ticības apliecībā, kas īsti ir baznīca, kuru mēs apliecinām savā Credo (respektīvi Ticības apliecībā), un kas ir šīs baznīcas vienotības pamatā.
Šeit izteiktas abas patiesības, kuras nedalāmi saistītas mācībā par baznīcu: ticība una sancta ecclesia perpetuo mansura, vienai svētai baznīcai, kurai dots apsolījums, ka elles vārtiem to nebūs uzvarēt, un pārliecība, ka baznīcas vienotības īstenošana strīdu pārņemtajā baznīcā šeit, uz zemes, ir atkarīga no vienošanās kopīgā Evaņģēlija patiesības atziņā. Jaunā Derība skaidri māca, ka patiesa baznīcas vienotība ir kopīga palikšana patiesībā, un sāpīgā baznīcas pieredze it īpaši pēdējā gadsimta laikā rāda, ka visur tur, kur sākti mēģinājumi apvienot baznīcu, izvairoties no jautājuma par skaidru mācību, tas ir, no jautājuma par patiesību un maldiem kristietībā, ne reizi nav izdevies sasniegt vienotību, bet, gluži pretēji, šķelšanās kļuvusi arvien dziļāka.
Baznīcas vienotības būtība ir tā, ka šai baznīcai ir viens Kungs savā vārdā un sakramentā patiesi klātesošais Kristus. Taču baznīcas vēsturiskajā pastāvēšanā šī vienotība var izpausties vienīgi tādā veidā, ka mēs vienprātīgi apliecinām savu ticību vienam Kungam un vienai Evaņģēlija patiesībai. Vēsturiskās baznīcas vienotību rada nevis saskaņa rituālu un ceremoniju norisēs, nedz arī vienota satversme un dzīves kārtība, teoloģiskās domāšanas formu un spriedumu vienveidība, bet gan tikai un vienīgi tas, ka mēs līksmā, drošā ticībā mūsu Kungam Jēzum Kristum visi kopā zinām, kas ir Viņa pestījošais Evaņģēlijs un ko Viņš dāvā mums savos sakramentos. “Tas ir pietiekami patiesi kristīgo baznīcu vienotībai”, saka Augustana. Tas patiesi ir pietiekami, taču reizē arī pilnīgi nepieciešami.
Evaņģēliski luteriskā baznīca ir baznīca, kurai pasaule pasludinājusi nāves spriedumu. Jau pirms četriem gadsimtiem tā saņēmusi nāves spriedumu, ko pasludinājis tā amata pārstāvis, kuru miljoniem kristiešu uzskata par augstāko autoritāti uz zemes tādēļ ka to uzskata par Kristus vietas izpildītāja amatu uz zemes.
Pēc 1870.gada Vatikāna koncila noteikumiem šis spriedums ir galīgs un negrozāms. Mūsu baznīca, kura arvien bijusi gatava uzturēt spēkā savu saistību ar visu laikmetu un visu valstu kristietību, arī ar Romas katoļu kristiešiem, nekad nav šo spriedumu uztvērusi nopietni. Taču tikpat sāpīgi, ja ne vēl sāpīgāk, luteriskajai baznīcai, kura savas vēstures gaitu sākusi Vācijā, bija tie nāves spriedumi, kuri tai pasludināti šeit, tēvzemē tad, kad luteriskās baznīcas ceļš nošķīrās no tālaika Vācijas nacionālo un revolucionāro kustību ceļiem.
Mūsu baznīca ir panesusi šos nāves spriedumus gluži tāpat kā visas tā laika Rietumeiropā aizsākušās modernās pasaules spriedumu. Šī modernās kultūras pasaule nostājās pretī mūsu baznīcai nepārvaramā pretrunā. Ir mēģināts šo pretrunu pārvarēt. Pasaule arvien no jauna piešķīrusi mūsu baznīcai nosacītās notiesāšanas pārbaudes laiku. Ja evaņģēliskā baznīca izrādītu pretimnākšanu modernā cilvēka vajadzībām, ja tā beidzot būtu gatava atteikties no savas neprātīgās dogmas, no stūrgalvīgās ticības Rakstiem, tad modernā pasaule gribētu vēlreiz par to pārliecināties. Citādi luteriskajai baznīcai jāiet bojā. Un tikpat sāpīgs mūsu baznīcai ir ultimāts, kuru jau 400 gadus tai uzstāda māsu baznīca reformēto baznīca.
Mums vajadzētu beidzot pasludināt gatavību stāties Svētā Vakarēdiena kopībā ar reformēto baznīcu. Mīlestības mielasts nedrīkstot arī turpmāk būt nesaskaņu simbols. Mums esot jābūt kopā, stājoties pretī kopīgajam ienaidniekam. Vakar šāds ienaidnieks bija turki, rīt tā būs krievu bezdievība vai vēl kāds cits baznīcu apdraudošs spēks.
Dažkārt lielais pretinieks ir racionālisms, citkārt ideālistiskā filozofija vai kāda cita briesmīga herēze, kas piepeši parādījusies baznīcā. Lai arī kāds būtu šī ienaidnieka vārds, lozungs arvien paliek tas pats: tieši šim vēl neeksistējošajam pretiniekam jāstājas pretī vienotā frontē, vienas baznīcas kopībā, kurā mēs tomēr esam saistīti.
Tā ir kalvinistiskā ūnijas ideja, ar kuru luteriskajai baznīcai nācies cīnīties kopš reformācijas dienām. Izpelnīdamās arvien jaunus nāves spriedumus, mūsu baznīca tomēr stingri nostājas pretī šim vislielākajam kārdinājumam nodot reformācijas ticības atziņas. Arī tā gaida dienu, kad sašķeltā baznīca kļūs vienota. Arī tā ir gatava strādāt patiesas, pilnīgas kristietības apvienošanas labā un strādāt kopā ar citām konfesijām, cik vien tas iespējams, nepārkāpjot patiesīgumu. Arī tā lūdz Dievu, lai izbeigtos šī sašķeltība savstarpēji pretrunīgās konfesionālajās baznīcās.
Tā zina, ka Jēzus Kristus, mūžīgais augstais priesteris, “savas miesas Pestītājs” mūsu dēļ lūdz savam Debesu Tēvam, “lai tie visi būtu viens”. Taču luteriskā baznīca zina, ka mēs, cilvēki, nevaram radīt šo vienotību, neuztverot vairs nopietni patiesības jautājumu. Tādēļ mūsu baznīca panes šos pasaules spriedumus jau 400 gadus, palikdama ticībā, ka mūsu Kungs ir tas, kas to tiesā, un tikai no Viņa sprieduma ir atkarīga tās eksistence.
Baznīcas vienotības būtība ir tā, ka šai baznīcai ir viens Kungs savā vārdā un sakramentā patiesi klātesošais Kristus. Taču baznīcas vēsturiskajā pastāvēšanā šī vienotība var izpausties vienīgi tādā veidā, ka mēs vienprātīgi apliecinām savu ticību vienam Kungam un vienai Evaņģēlija patiesībai. Vēsturiskās baznīcas vienotību rada nevis saskaņa rituālu un ceremoniju norisēs, nedz arī vienota satversme un dzīves kārtība, teoloģiskās domāšanas formu un spriedumu vienveidība, bet gan tikai un vienīgi tas, ka mēs līksmā, drošā ticībā mūsu Kungam Jēzum Kristum visi kopā zinām, kas ir Viņa pestījošais Evaņģēlijs un ko Viņš dāvā mums savos sakramentos.
Āmen. Kaut mēs ar tā iemācītos dzīvot un sadzīvot. :(