Iedzimtā grēka definīcija
Iedzimtais grēks jeb samaitātības stāvoklis, kurš sekoja Ādama pārkāpumam un iedzimst visos viņa pēcnācējos, sevī ietver: a) pārmatoto vainu un b) pārmantoto samaitātību.
Tas, ka Ādama vaina tiek pieskaitīta visiem viņa pēcnācējiem, tiek mācīts Rom. 5:18: “Viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana;” 19. p.: “Ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki.” Visu Ādama pēcteču pārmantotā samaitātība tiek mācīta Ps. 51:7: “Vainas apziņā es esmu dzemdināts un grēkos māte mani ir ieņēmusi;” Jņ. 3:6: “Kas no miesas dzimis, ir miesa.” Vārds miesa (σάρξ) šeit apzīmē samaitātību (samaitāto miesu), ko pierāda 5. pants: “Ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā.” Tādēļ šis termins šeit tiek lietots precīzi tāpat, kā Rom. 8:7: “miesas tieksme” (τὸ φρόνημα τῆς σαρκὸς). Tātad, saskaņā ar Rakstiem, Dievs pieskaita [pielīdzina] (חשב, λογίζεται) Ādama vainu visiem viņa pēcnācējiem (Rom. 5:12: “Jo visi viņi, ἐφ᾽ ᾧ [“viņā”, t.i. Ādamā] ir grēkojuši”).
Tādējādi, lai arī izteiciens “iedzimtais grēks” nav biblisks termins (“nerakstīts izteiciens”, t.i. nav sastopams Rakstos) , bet to ir ieviesusi Baznīca, tas apzīmē patiesi biblisku koncepciju. Iedzimtais grēks tiek tā dēvēts tādēļ, ka: a) tas nāk no Ādama, cilvēces saknes un sākuma; b) tas saistās ar Ādama pēcnācēju izcelsmi; un c) tas ir visu aktuālo pārkāpumu sākums un cēlonis (Hollacs). Rakstos tas ir aprakstīts kā a) cilvēkā mītošs grēks (Rom.7:17); b) likums cilvēka locekļos (Rom.7:23); un c) kā kārība (ἐπιθυμία, Jēk.1:14-15). Visi šie izteicieni atspoguļo iedzimto grēku, runājot par tā dabu un sekām.
Hollacs sniedz šādu iedzimtā grēka definīciju:
“Iedzimtais grēks ir cilvēka dabas pilnīga samaitātība, kura līdz ar mūsu pirmo vecāku grēkā krišanu zaudēja savu sākotnējo taisnību un ir tiecas vienīgi uz ļauno.”
Konkordijas formula pasludina:
“Iedzimtais grēks nav neliela, bet gan tik dziļa cilvēka dabas samaitātība, ka cilvēka miesā vai dvēselē, viņa iekšējās vai ārējās spējās nav palicis nekas veselīgs un nesamaitāts” (Epit., Art. I,8).
Nedaudz plašāku definīciju sniedz Kvenštets (II:52):
“Iedzimtais grēks ir sākotnējā taisnības trūkums, kura pamatā ir Ādama grēks, kurš ir pārnests uz visiem cilvēkiem, kuri tiek ieņemti parastajā dzemdināšanas ceļā, tai skaitā šausminoša cilvēka dabas un visu tās spēju samaitātība un izvirtība, kas visus izslēdz no Dieva žēlastības un mūžīgās dzīvības un pakļauj laicīgam un mūžīgam sodam, ja vien tie no jauna neatdzimst Garā un ūdenī vai negūst savu grēku piedošanu Kristū” (Doctr. Theol., 242. lpp.).
Oponējot bibliskajai mācībai par iedzimto grēku, visi pelagiāņi un mūsdienu racionālistiskie teologi noliedz, ka Ādama pēctečiem var tikt pamatoti pieskaitīts svešs grēks. Viņi apgalvo, ka cilvēku var apvainot vienīgi tajos ļaunajos darbos, kurus viņš pats ir veicis. Tomēr Raksti māca, ka Ādama vaina tiek pieskaitīta viņa pēcnācējiem tādā veidā, ka, ja tiek noliegta vainas pieskaitīšana, tad ir jānoliedz arī Kristus taisnuma pieskaitīšana Ādma pēctečiem. “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes attaisnojumu un dzīvību. Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisni.” (Rom.5:18-19) Iedzimtās vainas pieskaitīšana ir viens no stūrgalvīgajiem faktiem, kurus Raksti māca kā neapgāžamu patiesību. Iebildumi, ka Ādama vaina nevar tikt attiecināta uz viņa pēcnācējiem, jo “dēlam nav jānes sava tēva noziegums” (Ec.18:19-20), neņem vērā to apstākli, ka “Dievs kā Tiesnesis, saskaņā ar savu augstāko juridisko varu, soda cilvēka noziegumu – Viņa majestātes aizskaršanu – arī cilvēka pēctečos” (Kvenštets). Dievs patiešām pieskaita Ādama vainu viņa pēcnācējiem, un, to darot, Viņš ir taisns. Taču šis pats Dievs mīlestībā pieskaita grēciniekiem arī Kristus taisnību, tā kā tie var tikt pestīti.
Iedzimtā samaitātība (corruptio hereditaria) pāriet visos cilvēkos dabiskās dzemdināšanas ceļā (Ps.51:7; Jņ.3:6). Tā kā Kristus tika ieņemts no Svētā Gara jaunavas klēpī (Lk.1:35), tad Viņa daba nebija grēka samaitāta (bezvainīgā ieņemšana). Tomēr šādu bezvainīgo ieņemšanu nevar attiecināt uz Viņa māti, Mariju, jo viņa bija piedzimusi parastajā dzemdināšanas ceļā (Lk.1:27) un tādēļ arī viņai bija nepieciešams Pestītājs (Lk.1:47). Uz iebildumu, ka dievbijīgu vecāku bērni nevar mantot vecāku grēkus, jo tie viņiem ir tikuši piedoti, Gerhards atbild šādi:
“Miesas dzemdināšana ir nevis no žēlastības, bet gan no dabas.”
Un Augustīns:
“Iesākumā viņš [vecāks] nesniedz to, pateicoties kam cilvēks atdzimst, bet pateicoties kam viņš tiek dzemdināts” (Doctr. Theol., 243. lpp.).
Lai arī iedzimto samaitātību zināmā mērā var aptvert ar saprātu (Horācijs: “Patiesi, neviens nav dzimis bez samaitātības;” Cicerons: “Mēs atrodamies nepārtrauktā samaitātībā un visaugstākā uzskatu sagrozītībā, tā vien šķiet, ka līdz ar savas zīdītājas pienu esam uzsūkuši maldus.” ), Šmalkaldes artikuli pamatoti pasludina:
“Šis pārmantotais grēks ir tik dziļa un šausmīga cilvēka dabas samaitātība, ka mūsu saprāts to nespēj aptvert, taču par to var uzzināt un tam ir jātic no Rakstu atklāsmes” (III daļa, Art. I:3).
Un Konkordijas formula:
“Bet, ja tālāk tiek vaicāts, kāda [iegūta] īpašība* ir iedzimtais grēks, tad tas jau ir cits jautājums, kuru pareizi izskaidrot nevar neviens filozofs, neviens pāvestietis, neviens sofists, jā, neviena cilvēka saprāts, lai cik tas arī nebūtu ass, bet tā izpratne un skaidrojums ir gūstams vienīgi no Svētajiem Rakstiem, kuri liecina, ka iedzimtais grēks ir neizsakāms ļaunums un tik pilnīga cilvēka dabas smaitātība, ka tajā, tās iekšējās un ārējās spējās vairs nav nekā tīra un laba, bet tā visa ir pilnībā samaitāta, tā kā iedzimtā grēka dēļ cilvēks Dieva acīs garīgi ir patiešām miris, jeb visas viņa spējas ir mirušas tam, kas ir labs” (I:60).
Runājot par iedzimto samaitātību, kļūdās visi tie, kuri: a) to vispār noliedz, apgalvojot, ka bērni ir samaitāti nevis no dzimšanas (generatione), bet gan ar sliktu piemēru; b) atzīst cilvēka dabas samaitātību, taču noliedz, ka tas ir grēks, apgalvojot, ka par grēku var uzskatīt vienīgi apzinātus [gribētus] pārkāpumus; un c) kuri samazina iedzimtās samaitātības apmērus (semipelagiāņi; sinergisti). Taču, ja tiek mazināta mācības par iedzimto samaitātību nozīme, tad tiek sagrozīta arī mācība par pestīšanu vienīgi no žēlastības; jo pestīšanas vienīgi no žēlastības iepriekšpieņēmums allaž ir cilvēka dabas pilnīga samaitātība.
* – Iedzimtais grēks nav substantia, proti, pati par sevīm pastāvoša būtība, bet gan [iegūta] īpašība, proti, sekundāra matērija, kura nepastāv pati par sevīm, bet ir nesaraujami saistīta ar substantia.
Ieskaties