Sludināt par Kristu un Viņa atnākšanu

Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši viņa varenības acu liecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs viņu godā celdams apskaidroja, viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: “Šis ir mans mīļais dēls, uz ko man ir labs prāts.” Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm, kad mēs līdz ar viņu bijām uz svētā kalna. [2.Pet.1:16-18]

Te Svētais Pēteris piemin Evaņģēlijā aprakstīto notikumu [Mt. 17:1-9], kad Jēzus ņēma sev līdzi trīs no saviem mācekļiem, Pēteri, Jēkabu un Jāni un veda tos līdzi augstā kalnā un apskaidrojās viņu priekšā un Viņa vaigs mirdzēja kā saule un drēbes kļuva baltas kā gaisma, un viņiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Un viņus apēnoja spoža padebess un no padebess kāda balss sacīja: “Šis ir mans mīļais dēls, pie kura man labs prāts; to jums būs klausīt.”

Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz savu vaigu un ļoti izbijās, bet Jēzus pienāca pie viņiem, aizskāra tos un teica: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies”.

Tā nu Svētais Pēteris grib sacīt: tas, ko es jums sludinu par Kristu un par Viņa atnākšanu, Evaņģēliju, ko mēs pasludinām, mēs neesam izzīduši no pirksta, vai izdomājuši paši, nedz arī paņēmuši no gudriem pasaku meistariem, kuri prot spoži runāt par visām lietām (kādi tajā laikā bija grieķi).

Mēs neesam tādus ne klausījušies, ne viņiem sekojuši. Tas ir, mēs nesludinām cilvēku blēņas, bet mēs esam droši, ka tas ir no Dieva.