Kalna sprediķa aicinājums

Tā kā indivīds jau vienmēr ir tas, kas nes atbildību, tad ir nepareizi uzstādīt seno jautājumu, vai Kalna sprediķis (Mt.5:1-7:29) attieksies uz indivīdu kā indivīdu, bet neattieksies uz tiem, kas nes atbildību par citiem.

Kalna sprediķis pats noliek cilvēku atbildībā par citiem un nepazīst indivīdu kā indivīdu.
Tas neapmierinās arī ar mērķi – sagatavot indivīdu viņa uzdevumiem sabiedrībā, bet tas uzrunā indivīdu paša viņa atbildīgajā rīcībā.
Tas aicina viņu uz mīlestību, kas ir atrodama atbildīgā rīcībā pret tuvāko un kura sākotni ir Dieva mīlestība, kas sevī ietver visu realitāti.

Tik pat maz cik Dieva mīlestība norobežojas no pasaules, tik pat maz no Dieva nākusī cilvēciskā mīlestība no robežojas atsevišķos dzīves laukos un attiecībās.
Kalna sprediķis vienmēr un visur ir Vārds par Dieva mīlestību, kas samierina pasauli, vai ar citādi, tas nopietni nemaz neattiecas uz mums.

Jēzus Kristus krustā sišana ir nopietnākais pierādījums tam, ka Dieva mīlestība visos laikos ir vienādi tuva un vienādi tāla.
Tā kā Dievs mīlējis visu pasauli, tā ar Jēzus mira. Bet mēs tiekam aicināti šajā pašā pie Jēzus krusta apzīmogotajā mīlestībā pret visu pasauli.