Par Svētā Vakarēdiena saņēmšanu citas konfesijas baznīcā
Noklausies šo e-publikācijuPēdējā tēma mūsu draudzes noteikumos arī skar garīgās disciplīnas jautājumu: bez savlaicīgas iepriekšējas sarunas ar draudzes mācītāju netiek pielaisti tie, kas saņēmuši Svēto Vakarēdienu citas konfesijas baznīcā. Šī tēma jau tika skarta e-publikācijā Noteikumi par Svētā Vakarēdiena saņemšanu, kad tika runāts par to, kāpēc pie Svētā Vakarēdiena mūsu draudzē netiek pielaisti citu konfesiju pārstāvji.
Šeit būtu jāatceras, ka kristīgo konfesiju robežas vienmēr ir bijušas arī sakramenta kopības robežas. Tas nozīmē, ka sakramentus kopā saņem tikai tie, kas ir vienoti mācībā un ticībā, tātad vienas konfesijas ticīgie. Kad nav ticības vienprātības, nav arī sakramentu kopības. Šis princips ir saglabāts visās tajās konfesijās, kur saglabāta Svētā Vakarēdiena būtība (t. i., tiek atzīts, ka Sakramentā tiek pasniegtas un ar muti saņemtas Kristus miesa un asinis). Gan luterāņi, gan pareizticīgie, gan Romas katoļi nepieļauj baznīcas noteikumos savu draudžu locekļiem Sakramenta saņemšanu citas konfesijas baznīcā un šādu saņemšanu sauc par svētzādzību jeb svētuma zādzību.
Ja nav vienprātības mācībā, tad arī kopīgs dievkalpojums un sakramenta saņemšana nāk cilvēkam nevis par labu, bet gan par ļaunu, kā to māca apustulis Pāvils: “Bet, aizrādīdams uz vienu lietu, es jūs nevaru slavēt: jūsu sanāksmes nenāk jums par labu, bet par ļaunu. Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās..” (1.Kor.11:17–18)
Iedziļināsimies apustuļa sacītajā. Kristieši sanāk kopā dievnamā, lai klausītos sprediķi, saņemtu grēku piedošanu, baudītu Svēto Vakarēdienu, kopā lūgtu un slavētu Dievu, bet pēc visa tā viņi iznāk ārā no dievnama sliktāki, nekā tajā ienākuši. Vai var iedomāties ko briesmīgāku? Svētība tiem kļuvusi par nesvētību, un zāles – par indi! Bet iemesls ir tas, ka viņi šajās svētajās lietās bijuši kopā bez vienprātības būtiskajos ticības jautājumos, – tie sašķēlušies viens pret otru, ticēdami un mācīdami katrs kaut ko citu.
Mūsdienu cilvēks šeit varētu iesaukties: “Kas tad šeit būtu nosodāms? Vai tad katram nevarētu būt savi atšķirīgi personiskie uzskati par ticības jautājumiem? Nevienam taču nav monopola uz patiesību!” Taču apustulis uz šo lietu skatās daudz dziļāk, bez sakara ar mūsdienu individuālismu un indivīda tiesībām uz savu viedokli. Viņš skata to kā dievišķās un dzīvdarošās patiesības jautājumu, kas dota draudzei caur Vārdu. Tāpēc viņš baznīcu sauc par dzīvā Dieva draudzi, patiesības balstu un pamatu (1.Tim.3:16).
Protams, nevienam cilvēkam nav monopola uz patiesību, bet kristīgai draudzei dota vienreizēja iespēja atzīt patiesību un tai piederēt. Kristietis nav skeptiķis, kas līdzīgi Poncijam Pilātam vaicā: “Kas ir patiesība? Vai gan tāda ir?” Jo viņam dots Kristus apsolījums: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” (Jņ. 8:31–32)
Ja cilvēki, nolikdami malā savas pašu domas un viedokļus, seko šim Kristus aicinājumam, t.i., paliek Kristus vārdos, tad viņi pieredz arī Kristus dotā apsolījuma piepildījumu. Tie, kas sekojuši Kristus aicinājumam, viens pret otru nešķeļas. Tas nozīmē, ka apustuļa vēstulē pieminētā šķelšanās Korintas draudzē notikusi tāpēc, ka tajā dievišķā patiesība bijusi sajaukta ar meliem un maldiem, ko sludinājuši tie, kas Kristus aicinājumam nav sekojuši, bet paturējuši savas domas un viedokļus. Apustulis māca, ka meli un maldi, kas sajaukti ar patiesību, vienmēr iznīcina un saindē patiesību. Tāpēc patiesību vienmēr ir jātur nost no meliem un maldiem un jāsargā. Tas ir tāpat kā, salejot kopā spaini tīra un spaini netīra ūdens, mēs iegūstam divus spaiņus netīra ūdens vai, salejot kopā zāles un indi, iegūstam indi.
Tāpēc tie, kas saņēmuši Svēto Vakarēdienu citas konfesijas draudzē, parāda ar to savu neizpratni par cienīgu Sakramenta saņemšanu un garīgā sarunā ar mācītāju ir pamācāmi un no maldiem atgriežami, lai varētu sagatavoties cienīgai Sakramenta saņemšanai.
[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.3 (35)]
God. A.Bites kungs:
1. vai norādot šo īpašo attieksmi uz Sv. Vakarēdiena unikālo konfesionālo lietošanu šīm trijām konfesijām mums jāsaprot, ka katrai konfesijai ir sava “unikālā pareizība”? :) Cik jauki un bez gala nemulsinoši! ;)
2. kas liecina, ka šī “pareizība” Svētā Vakarēdiena izpratnē ir šķirta no augstprātības kopumā? Un sīkākās kategorijās – varbūt, apliecinot savu NEaugstprātību būtu īstais laiks atzīt vienas Ortodoksās baznīcas “pareizākumu” Svēto Sakramentu praksē. Tomēr joprojām ir slēpts akcents, ka Luterisms ir īstā ortodoksija Vai tad nu nesanāk liekulīgi, ko?
P.S. Gribu uzsvērt, ka manās replikās nav nekāda sarkasma, un kaut kas līdzīgs, kas Jūs varētu aizvainot manos jautājumos, neieskanās.
Kādēļ gan kādam sava ticības apliecība slepeni būtu jāsauc par ortodoksu, ja to var darīt pavisam atklāti kā, piemēram, K.F.V.Valters rakstos Patiesā redzamā Dieva baznīca uz zemes; Par saistību ar redzamo baznīcu un citur.
Ar cieņu,
gviclo
Ko lai dara tie, kas strádá un dzívo árzemés ? Músu pilsétá ir tikai anglikánju un metodistu dievnami. Es patreiz nevaru atbraukt uz Latviju.
Jāiet uz tuvāko draudzi, kur pareiza mācība.
Ar cieņu,
gviclo
Jā, Aldi, tādas ir tās gudreļu atbildes – aizej uz “pareizās mācības” baznīcu. Stulbums, bļin!!! Un vēl paņem kristīgās mācības enciklopēdiju vai nopērc testeri Vatikānā… lai nopietna analizēšana.
God. Gviclo, ja jau iesaistījāties Bites kunga pusē, tad izskaidrojiet to luteriskās ortodoksijas “pareizo” unikalitāti iepretī piemēram Austrumu kristīgās baznīcas ortodoksijai (koptu, Gruzijas, Armēnijas, Grieķu vai Krievijas Pareizticīgās baznīcas sakramentu izpratnes kontekstam)?
Ja jau tik skaļa bļaušana par to, ka citi nepareizi, tad jau vajadzētu zināt, kas ir Luteriskās ortodoksijas unikālais pareizums, kas nav citiem, vai ne?
Mīļie draugi, kas mēģināt noskaidrot Luteriskās ortodoksijas unikālā pareizuma atšķirību no katras citas konfesijas savas pašu “unikālās pareizības”, tad jums jāierauga otra šīs “medaļas” puse – mācība. Ja nav vienprātības mācībā, tad arī kopīgs dievkalpojums un sakramenta saņemšana nāks cilvēkiem nevis par labu, bet gan par ļaunu (kā to apraksta autors).
Gan luterāņi, gan pareizticīgie, gan Romas katoļi nepieļauj baznīcas noteikumos savu draudžu locekļiem Sakramenta saņemšanu citas konfesijas baznīcā…
Jā, tā tas ir, taču pie mums nevis augstprātības pēc [Tikai paviršam garāmgājējam varētu šķist, ka ir augstprātībā sacīts: “Luterisms ir īstā ortodoksija”, jo mēs nemācam, ka visi luterāņi ir ortodoksi (vai īpaši tie, kuri saucās ortodoksie), bet gan to, ka katrā konfesijā, kur vien sv.Raksti tiek lietoti un sv.Sakramenti pārvaldīti, tur ar’ ir iespējams sastapt patiesus Kristum ticīgos. Un tā tas tur ir pateicoties Dieva darbam (Viņa suverēnai gribai un Viņa dotajām ticības dāvananām); bieži vien tieši par spīti dažādo konfesionāļu konfesjas mācībām].
Tā nu pie luterāņu klātā Dievgalda nebūtu laižams ne tāds, kuram ir cita konfesija (citāda ticības apliecība), nedz tāds, kurš domā, ka viņa ārējā piederība luterismam dod viņam tādas “unikālās pareizības” pilnvaras.
Ja izteicos neskaidri, piedodiet! Ja nespējat piekrist manis izteiktajai domai – nespēšu palīdzēt.
Neliegšos, ka spējas saprast visu, man varētu nebūt, bet loģikas trūkums pagaidām arī nav nomācis – kā tad ir: ja šie trīs kristietības ticības apliecību nesēji ir “pareizi ar savu unikālu pareizību” (izteikti nemulsinoši), tad kādēļ nav svinams Svētais Vakarēdiens savstarpēji?
Varbūt godīgi būt teikt, ka “tikai mēs esam pareizi”, nevis manevrēt kā pīle uz ledus?
Tiešām, mareks_sarnovskis, tavs novērojums ir vērā ņemams. Tiešām, ja šiem atņemtu liekuļošanas spējas, tad tiem godīgi nāktos teikt: “Nē, tikai mēs esam pareizi”. Tā nu nekāda kopīga svinēšana neizdotos.
Kas tad tas galu galā ir ja ne sektantisms?
Bet ieklausies lūdzu vēlreiz, ko es par šo tēmu jau iepriekš teicu:
… Ja runa iet par Baznīcu, tad tā ir viena, vispārēja, apustuliska. Tātad tā ir Kristum patiesi ticīgo kopums, kas atrodami dažnedažādākajās konfesijās un turās pie Jēzus Evaņģēlija (skaidrās Kristīgās mācības) pāri pār cilvēku tradīcijām.
Pasaulē ir daudz dažādas konfesijas, bet tev ir vajadzīga viena konkrēta draudze, kur skaidri Evaņģēlijs top pasludināts un sv.Sakramenti pārvaldīti, jo tik tiešām tikaiKristīgai draudzei dota vienreizēja iespēja atzīt patiesību un tai piederēt.
Marek, nāk prātā spārnotais teiciens, ka ir tikai viena lieta, kas ir spēcīgāka par patiesību – tā ir pārliecība…
Piedāvāju Tev līdzību par tēmu, ko Tu pietiekami labi pazīsti…
Atnāk pie Tevis, kad Tu spēlē savu ģitāru, viens džeks un sāk apgalvot, ka
-viņš labi spēlē ģitāru un prasās lai Tu viņu pieņem savā ansamblī,
-Viņš Tev stāsta, ka ģitāru vispareizāk ir spēlēt ar cimdiem rokās,
-No sarunas ar viņu tu noskaidro, ka ar cimdiem tas ir domājis ādas dūraiņus.
Marek, vai Tu aicināsi šo spēlmani savā grupā? Vai jums varētu būt radoša sadraudzība?
Vienīgi Svētie Raksti ir kristieša atziņas pamats un mācības mēraukla. Kas to neņem vērā, tas agri vai vēlu aizstāj Dieva vārdu ar vairākuma uzskatiem, proti, tradīciju.
Kas to grib darīt, lai dara, bet bez mums.
Ar cieņu,
gviclo
Kungi, negribu, lai šo manu norādi par “augstprātīgu un neadekvātu luterisma unikālās pareizības cildinājuma absurdu Una Sancta kontekstā” e-baznīcas lasītāji nosauktu par “bezjēdzīgu cepšanos”. Tādēļ labsirdīgi atvados.
Cerībā, ka, Jūsu teoloģiskā rakstura entuziasmā, Sakraments joprojām paliks Dieva darbs (jeb esošs virs cilvēka izpratnes par pareizajiem, pareizākajiem un vispareizākajiem procesiem un procedūrām).