Par mācīšanos no galvas

Jūs visi, domājams, atceraties, ka es iestājpārbaudījumos vienmēr uzdodu divus jautājumus:

• Vai jums ir noteikta kārtība ikdienas Bībeles lasīšanai?
• Ko Jūs zināt no galvas no Mārtiņa Lutera “Mazā katehisma”?

Tas, cita starpā, tiek plaši apspriests, un katrs Lutera Akadēmijas students zina, ka viņam, vēlākais savu studiju laikā, “Mazais katehisms” jāzina no galvas ar visiem skaidrojumiem.

Latviski šādu apguves pakāpi izsaka, lietojot vārdu “galva”, tādējādi akcentējot prātu, domāšanu, atmiņu; krieviski šeit lieto teicienu “наизусть”, tādējādi nosaucot runas orgānu, muti; attiecīgais franču valodas ekvivalents ir “par cœur“, kas – tāpat kā angļu “by heart” – piemin sirdi.

Galva, mute un sirds – ar to nosaukts tas, kas veido cilvēka domāšanu un jušanu [un tā izpausmi] Svētie Raksti to izsaka arī ar vārdu “dvēsele”, un ar to domāts cilvēka dzīvības psihiskais un fiziskais centrs, it īpaši tā attiecībās ar Dievu. Tā tas jāsaprot arī, kad [..] Dieva Vārds pavisam tieši uzrunā mūsu dvēseli un uzaicina slavēt Dievu. Šādā veidā Dievs Savu Vārdu liek mums sirdī un mutē. Dievs mums dod spēju un reizē saturu, ar kuru mēs varam ar Viņu runāt. Tas, starp citu, tieši tāpat ir arī ar Kunga lūgšanu, ar Tēvreizi.

Sava “Mazā katehisma” priekšvārdā Luters formulē kādu pedagoģisku likumu: vispirms iemācīties no galvas un pēc tam attīstīt izpratni. Kādā citā rakstā par dievkalpojuma formu Luters piekodina mācītājiem un draudzēm, ka visiem spēkiem jācenšas panākt, lai draudze un it īpaši bērni mācās Katehismu no galvas un ka tad šādu tekstu nozīme tiek skaidrota un iegaumēta. Nekādā ziņā nepietiek ar to. ka apmeklē dievkalpojumu un noklausās sprediķi, vai ka lasa daudz grāmatu, kuru saturu drīz vien atkal aizmirst.

Citāts no Lutera priekšvārda 1526.gadā sacerētajam rakstam “Vācu dievkalpojums”:

“Ļaudis domā, ka pietiek, ja veltī laiku, lai kaut ko uzklausītu. Taču neviens nepadomā par to, ka kaut kas no tā jāiemācās, jāiegaumē. Tādējādi dažs labs cilvēks trīs četrus gadus klausās sprediķus, bet neko neiemācās no tā, kas ir ticības pamats un saturs. Par to gan pietiekami daudz rakstīts daudzās grāmatās, taču ar to nekādā ziņā viss nav aizsniedzis sirdi”.

Šodien pie mums mācīšanās no galvas diemžēl pilnīgi atstāta novārtā, tā tiek noniecināta un nicināta, no tās pat baidās. Daži uzskata, ka “mūsdienu jaunatne” uz to vairs neesot spējīga. Taču tas ir pilnīgi nepamatoti, par ko var pārliecināties, ja ņem vērā kaut vai to, kā un cik daudz mūsu jaunākā paaudze bez kādām grūtībām iegaumē jaunākos izklaides mūzikas sacerējumus, tā sauktos “topa” gabalus, hītus un visu, kas saistīts ar pašreiz populārajām izpildītāju grupām. Bez tam man ir arī pieredze no darba skolā, kā arī ar paša bērniem, ka mācību gaitā vienmēr iespējams modināt arī zināmu sacensības garu, stimulēt godkāri, kas tad ļoti sekmē iegaumēšanu, mācīšanos no galvas.

Un, beidzot, nevar būt taču nekādu valodu zināšanu vai zināšanu jebkurā zinātnes jomā, ja nav iegaumēti vārdi, termini, jēdzieni, pamatlikumi utt. Neko neiegaumējot, nebūtu iespējams pat iegūt autovadītāja tiesības! Tad kādēļ lai tas būtu citādi attiecībā uz ticību vai teoloģijas studijām? Jābūt vienīgi patikai un drosmei, to prasot no citiem un pašam rādot priekšzīmi.

Starp citu, no Ēģiptes senbaznīcas ir pārmantots likums vai prasība no galvas zināt visus 150 psalmus un Jāņa evaņģēliju…

Es šeit citēšu arī 1930./31.gada “Baznīcas gadagrāmatas” kāda teksta vietu; šī teksta virsraksts ir: “Svarīgākie obligātie noteikumi mācītājiem un citām amata personām, draudžu padomēm un valdēm, un draudžu locekļiem”. Teksta nodalījumā ar virsrakstu “Iesvētāmo sagatavošana” lasāms:

“Jaunatnei, kuru pieņem iesvētīšanas mācībā, jāzin: …no galvas Mārtiņa Lutera “Mazais katehisms”, 20 meldijas ar pazīstamāko Baznīcas dziesmu pantiņiem; vismaz viena rīta un vakara lūgšana…”