58. Ko ceturtais bauslis pieprasa no bērniem un padotajiem?


Lutera pedagoģija [10]

« Sākums | Iepriekšējā daļa »

Skaidrojot iegaumēto, teoriju saistīt ar praksi un tēzes ar piemēriem!

Skolotājam jāzina konkrētās auditorijas vajadzības.

Iegaumēšanai seko otrs līmenis. Iegaumētā teksta jēgas saprašana. „Kad nu viņi labi zina tekstu, tad māci tiem arī pareizo izpratni, lai viņi saprastu, ko tas nozīmē”

Lutera mērķis bija nevis attīstīt skolmeistara prasmi izskaidrot terminoloģiju un idejas, bet drīzāk attiecināt katru katehisma daļu uz reālo draudzes locekļa dzīves situāciju visa kristīgā Evaņģēlija gaismā. Tā saucamie „izskaidrojumi” bija veidoti tā, ka apskatītu kristieša dzīves vajadzības, un būtu pozitīva liecība par Evaņģēliju ikdienas dzīvē. Luters it kā nešaubīga instinkta vadīts izvēlējas pašu būtiskāko – jautājuma kodolu paužot eksistenciālā ietvarā. „Un īpaši aplūko to bausli un to lietu, kā visvairāk trūkst taviem ļaudīm … arvien minot daudz piemēru no Rakstiem, kur Dievs šādus ļaudis sodījis vai svētījis.”

Trešais pasniegšanas metodes līmenis bija līdzīgs otrajam. Līdzko bija uzsākta izskaidrošana, bija nepieciešama turpmāka lietošana un izskaidrošanas kāpināšana un padziļināšana. Tas bija jāpaveic ar katehētisko sprediķu palīdzību. Šī uzdevuma īstenošanai Luters sarakstīja Lielo katehismu. Tas bija kā paraugsprediķu krājums, kuri parādīja, kā mācītājs varētu katehismu attiecināt uz konkrētām cilvēku dzīves vajadzībām, t.i., iedzīvināt.

„Treškārt, kad nu tu esi viņiem mācījis šādu īsu katehismu, tad ņem Lielo katehismu un sniedz viņiem arī bagātīgāku un dziļāku izpratni. Šeit, lūdzu, izskaidro katru bausli līdz ar tā dažādajiem darbiem, nozīmi, derīgumu, draudiem, sodiem tā, kā tu to visu bagātīgi atrodi tik daudzās par šīm lietām sarakstītās grāmatās.”

Papildus tam autors paskaidro, ka „ar to vien nepietiek, ka viņi zina un var atkārtot no galvas vārdus, bet jaunajiem ļaudīm jāklausās arī sprediķis – īpaši tad, kad tiek runāts par katehismu, lai tie dzirdētu, kā tas tiek izskaidrots, un mācītos saprast, ko katra tā daļa nozīmē, lai viņi varētu atstāstīt dzirdēto un, kad tiem jautā, arī atbildēt tā, lai pasludinājums nepaliktu bez labuma un augļiem.”

Runājot par sakramentu praksi autors saka, ka „nepieciešams mudināt, taču jāievēro, ka nevienu nedrīkst pie ticības vai Sakramenta dzīt spaidu kārtā, nosacīt kādus likumus vai laiku, vai vietas, bet gan – jāsludina tā, lai viņi paši bez mūsu pavēles tiektos un pat piespiestu mūs, mācītājus, sniegt viņiem Sakramentu.” Šis ir reizē ļoti svarīgs un sarežģīts apmācības uzdevums.

No vienas puses nevar piespiest, bet no otras puses bez sakramentiem nevar iztikt. Šeit skolotājam ir jālieto savs intelekts, lai iemācītu un pamudinātu, bet nesamelotu par Sakramentu, kā pāvesta ļaudis. „Jo, lai gan nevienu nevar un nedrīkst piespiest turēties pie ticības, tomēr ir nepieciešams ļaudis pie tā uzturēt un prasīt, lai viņi zinātu, kas ir pareizi, kas nepareizi to vidū, pie kā viņi grib dzīvot.” „Tādēļ tu šeit nedrīksti noteikt kādu likumu, kā to dara pāvests, – tikai parādi skaidri šā Sakramenta labumu un kaitīgumu, vajadzību un derīgumu, draudus un svētību, – tad lai viņi paši nāks bez tavas piespiešanas.”

Luters mudināja izmantot kā ilustrācijas Bībeles stāstus, un savus katehismus papildināja ar zīmējumiem. Luters rakstīja, ka bērni un nemācītie vieglāk atceras stāstus, ja ir pievienoti zīmējumi un tiek lietotas līdzības, nekā tad, ja ir tikai vārdi un mācīšana bez uzskates līdzekļiem.

Ja kāds vēl apgalvo, ka Luters nav uzskatījis par nozīmīgu, lai cilvēki saprastu iegaumētos tekstus, un ir bijis kā vecs sholasts, tad ir pavisam skaidrs, ka šis cilvēks nav lasījis nevienu Lutera darbu. Luters saprašanai velta galveno uzmanību, un tā nav tik mehāniska kā iegaumēšana. Saprast un realizēt dzīvē katehismu ir daudzreiz grūtāk nekā iekalt no galvas. Tieši šeit būs jāsaskaras ar lielāko slinkumu un gudrām atrunām.

Luters centās, lai viņa mācītais nepaliktu nesaprasts. Teksta iegaumēšana bija nepieciešama, lai vēlāk tekstu varētu skaidrot un saprast. Līdz ar to, kas sekos Lutera norādījumiem, tas pārmērīgi neuzsvērs iegaumēšanu un nenoniecinās iegaumētā saprašanu.

Norādot, ka viņš mācīšanos uztver ļoti nopietni (varētu teikt, ka tikpat nopietni cik elpošanu, proti, kā cilvēks elpo visu dzīvi, tāpat viņam visu mūžu ir jāmācās), Luters vēršas pie kristiešiem ar aicinājumu:

„Tāpēc es vēlreiz lūdzu visus kristiešus, it sevišķi sludinātājus un mācītājus, necensties pāragri kļūt par doktoriem un nedomāt, ka zina visu, jo ar cilvēka iedomām ir tāpat kā ar nostieptu audeklu – arvien tiek nomērīts īsāks, tādēļ dienu pēc dienas vajag piespiest sevi rūpīgi un centīgi mācīties tālāk, sargājoties no pārdrošības un iedomības indes. Lai viņi pastāvīgi lasa, māca, mācās, domā un apcer tik ilgi, līdz tie ir pieredzējuši un droši, ka ar savu mācīšanu ir nonāvējuši velnu un tapuši gudrāki par pašu Dievu un svētajiem.”

Daži secinājumi.

Doktors Luters savu katehismu priekšvārdos runājot par mācīšanu precīzi ir atbildējis uz četriem pedagoģijā izvirzītājiem jautājumiem, kas saistās ar mācīšanu – kam, ko, kāpēc un kā mācīt? Tādējādi kā autors, viņš ir parūpējies jeb izdarījis visu nepieciešamo, lai svarīgā mācību viela – katehisms – sasniegtu savu auditoriju, un pēc tam, nestu augļus apmācīto un viņu tuvāko dzīvē. Savukārt, tiem, kam jāmāca, nebūs ar ko aizbildināties, jo viss tika uzrakstīts priekšā.

Aplūkojot šādā veidā katehismus, nākas secināt, ka tā nav nejaušība un sagadīšanās. Luters zināja, ko viņš dara un raksta, tieši tāpēc ne saturs, ne metodes nav izzudušas līdz mūsdienām. Tas apliecina, ka katehismi ir „mūsdienīgs” mācību līdzeklis.

Arī mūsdienās mācot katehismu jāseko Lutera norādījumiem katehismu priekšvārdos. Svarīgi ir saglabāt trīs, no senbaznīcas mantotās, daļas, un ienest tās mūsdienu kontekstā, atbildot uz jautājumiem – kam, kas, kāpēc un kā jāmāca?

Lielā katehisma noslēgumā Luters par saviem norādījumiem saka:

„Tas lai ir sacīts kā pamācība ne vien mums, vecajiem un pieaugušajiem, bet arī jaunajiem ļaudīm, lai tie tiktu audzināti kristīgā mācībā un izpratnē. Jo tas palīdzētu vieglāk iemācīt jaunatnei desmit baušļus, Ticības apliecību un lūgšanu Mūsu Tēvs, ka tā viņi šo visu uzņemtu ar prieku un nopietni, tādējādi jau no jaunības dienām vingrinoties un radinātos to visu turēt. Jo ar vecajiem taču ir noticis, ka tie, paši nespēdami paveikt to vai citu, tomēr audzina ļaudis, kuriem jānāk pēc viņiem viņu amatā un darbā, lai tie atkal labi un svētīgi audzinātu savus bērnu un tā tiktu uzturēts Dieva vārds un kristīgā draudze. Tādēļ ikviens nama tēvs lai zina, ka tam jāpilda Dieva pavēle: jāmāca saviem bērniem tas, kas viņiem ir nepieciešams zināt.”

Dod, Kungs Jēzu, katram no mums kaut nedaudz Lutera dedzības mācīties katehismu un mācīt to citiem. Āmen.


Turpinājums »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.