Nekristīti bērni

Bieži dzirdēta iebilde: “Ja bērni jākrista, lai viņi varētu ieiet debesu valstībā, tad jāsecina, ka visi tie, kas nav kristīti, ir pazuduši.”

Taču tas nav Jaunās Derības viedoklis un tāpēc nevar arī būt mūsējais. Baznīca nekad nav mācījusi, ka nekristīti bērni ir pazuduši. Mēs kristām bērnus uzticīgā paklausībā Dieva Vārdam un atturamies no nebibliskiem secinājumiem.

Daži apgalvo, it kā Augsburgas ticības apliecība mācot, ka nekristīti bērni ir pazuduši. IX Artikulā (pēc latīņu teksta) ir teikts:

Viņi (draudzes) nosoda anabaptistus, kuri noliedz bērnu kristību un māca, ka bērni ir glābti bez kristības.

Šī atzinuma nolūks kļūst skaidrs, aplūkojot paralēli vācu tekstu:

Tāpēc anabaptisti tiek noliegti – tie, kuri māca, ka bērnu kristība nav pareiza.

Pēc vispārējā viduslaiku atzinuma, bērni pēc nāves nonākot “limbus infantium”, kas esot īpaša vieta bez pilnīgas svētlaimes, bet arī bez elles šausmām. Reformatori atmeta šādas spekulācijas.

Par to, ko viņi domāja par nekristītu bērnu likteni, mēs varam spriest pēc viņu “baznīcas kārtības”, kur mācītājiem tika doti norādījumi mierināt mātes, kuras zaudējušas savus bērnus pirms kristības. Mācītājiem bija jāatgādina mātēm, ka “sakramenta nicināšana notiesā, nevis tā trūkums”, tāpat viņiem jānorāda uz Jēzus vārdiem: “Tāpat arī nav jūsu debesu Tēva prāts, ka viens no šiem mazajiem pazustu.” (Mt.18:14)

Vienkārša paklausība Dieva Vārdam ir tā, kas liek vecākiem nest savus bērnus pie kristības. Taču mēs nedrīkstam izdarīt patvaļīgus secinājumus ārpus Dieva Vārda. To, ko Dievs mums nav atklājis, mēs atstājam Viņa ziņā.