Jānis kristī Jēzu

Jāni Kristītāju sauc arī par Jēzus priekšgājēju. Viņš ir pēdējais no Vecās Derības praviešiem. Viņa īpašais uzdevums ir sludināt Mesijas Jēzus no Nācaretes atnākšanu.

Tā Jēzus nāk pie viņa, un Jānis Viņā tūdaļ atpazīst to, kura nākšanu pravieši ir sludinājuši. Jānim ir Dieva dots uzdevums kristīt ar ūdeni uz grēknožēlu priekšā stāvošās tiesas dēļ. Jānis kristī Jordānā, atcerēsimies, ka Jordāna ir upe, kura ietek Nāves jūrā — jūrā, kurā nav nekādas dzīvības. Un Jānis sludina Spēcīgo, kurš nāks pēc viņa un savā sprediķī saka: “Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.” (Mt.3:11). Ar šo kļūst saprotams tas īpašais, kas piemīt kristībai, ko Jēzus ir iestādījis – Jēzus kristība darbojas caur Svēto Garu un šķīstījošu uguni. Pārfrāzējot – Kristība Trīsvienīgā Dieva vārdā no vecā cilvēka dara jaunu. Šī kristība vada mūs caur nāvi uz mūžīgo dzīvību.

Bet kādēļ Jēzus pats ļaujas kristīties no Jāņa? Mēs taču dzirdējām, ka pats Jānis nemaz neuzskata šo kristību par Jēzum nepieciešamu. Taču Jēzus atbilde izskaidro notiekošo: “Tam tā jānotiek! Jo tā mums vajag piepildīt visu taisnību.” Svarīgi šeit ir sadzirdēt vārdiņu “mums”, tas nozīmē – Jēzum un Jānim ir jāizpilda Dieva griba. Ar šo Jēzus kļūst par Jāņa sekotāju, ejot pa paklausības ceļu pēc Dieva prāta.

Tas, mīļie, attiecas arī uz ikvienu no mums pēc mūsu kristības. Pēc kristības sākas paklausības ceļš saskaņā ar Dieva gribu, jo arī mums ir jābūt paklausīgiem Viņa Baušļiem, tos izpildot. Bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies.