Nāves nākšana

Noklausies šo e-publikāciju

Tāda, lūk, ir nāve — nāve, par kuru Dievs Tas Kungs bija sacījis: “..tai diena, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” (1.Moz.2:17). Tagad viņi bēg no Dieva un slēpjas no sava Debesu Tēva. Viņi ir zaudējuši sava Tēva laipnību un laimīgo vienību ar Viņu.

Nu ir zudusi brīnišķīgā bērna paļāvība, kāda tie bija dzīvojuši kopā ar savu Tēvu. Zudis ir prieks Dieva tuvuma un mīlestība uz Viņu. Zudusi ir paļaušanās uz Viņa vārdu un Viņa labo sirdi. Viss bija zaudēts Dieva labais Gars, īstā dievbijība un Viņa gribas pazīšana, šķīstais un labprātīgais gars, īsi sakot, Dieva tēls cilvēka prātā un sirdī. Tā vietā viņu prātā bija nācis atbaidošais velna tēls, bailes no Dieva, nesmukums un samaitātība kopā ar drūmu apjukumu cilvēka domās, aklumu un ļaunumu sirdī, ko drīz šajā tekstā atklāsim.

Tāds bija labā, svētīgā un svētā cilvēka gals. Nāca nāve. Kā saka Svētie Raksti: “Miesas tieksme ved nāvē..” (Rom.8:6). Atceries, ka garīgā nāvē dvēsele ar grēku tiek atšķirta no Dieva, bet miesīgā nāvē dvēsele tiek atšķirta no miesas. Pārtrūkstot ticībai un bērna paļāvībai, saraujot attiecības ar Dievu, dvēsele novēršas no Viņa un vairs nemeklē Viņu, bet bēg no Viņa un iestājas garīga nāve. Bet līdz ar grēka seku iestāšanos piepildās apustuļa vārdi: “..grēks padarīts dzemdē nāvi” (Jēk.1:15).

Tieši tā notika ar Ādamu un Ievu — tie bēga prom no Dieva. “Tad cilvēks un viņa sieva paslēpās starp dārza kokiem Dieva Tā Kunga priekšā.” Dieva vaigs, Viņa nākšana un klātbūtne iepriekš bija bijusi viņu augstākā laime un prieks, taču tagad tie bēga un baidījās no Viņa balss, lai arī Dievs tiem netuvojās draudīgs. Viņš nenāca ar vētru, negaisu, pērkoniem un zibeņiem, kā tas bija uz Sinaja kalna, Viņš nenāca tumšā naktī, bet gan gaišā un skaistā dienas spirgtumā, vējam žūžojot caur paradīzi un maigi pieskaroties koka lapai, un tomēr viņi bēga prom no sava mīļā Debesu Tēva.

Ak vai, Ādam un Ieva, kas noticis? Kādēļ jūs bēgat no sava laipnā, mīlestības pilnā Debesu Tēva? Taču tieši tādi ir grēka augļi. Šeit mēs saprotam to, ar ko Mozus draud 3.Mozus grāmatā (26:36), runādams par grēkam sekojošo sodu: “..birstoša lapa ar savu čaukstēšanu viņus vajās, un tie bēgs, itin kā kad zobens tos vajātu, kaut arī nebūtu neviena, kas tos īsteni vajā.”

Tieši tā tas bija ar Ādamu un Ievu. Un šīs sirds bailes un izbīli Dieva priekšā kā grēkākrišanas sekas mantojumā saņem visi viņu pēcnācēji. Tagad cilvēku daba ir tāda, kas bēg no Dieva un dreb bailēs, kad mostas viņu sirdsapziņa. Un, ja gadās kāds lielāks grēks un smagāka krišana, tad cilvēks ir vēl vairāk apjucis, ka kļūst gandrīz vai paralizēts.

Ak, traģiskais kritiens! Atkrist no lielākās drošības, paļāvības un labprātības pret Dievu un iekrist tik šausmīgās bailēs, ka cilvēks no Dieva vaiga baidās daudz vairāk nekā no velna, kad mana to savā tuvumā. Ādams un Ieva jau nebēga no velna, bet no Dieva, sava Radītāja, ko uzskatīja par bargāku un biedējošāku nekā velnu — to viņi turēja par laipnāku un no viņa nebēga. Tā šīs bailes izraisa bēgšanu un vairīšanos no Dieva.

Tāds, vispārīgi runājot, ir grēka izraisītais izbīlis.