Par cilvēka dabisko stāvokli

Lūguma “Lai nāk Tava valstība” saturu ir vieglāk saprast. Viss Dieva vārds runā un apraksta Dieva valstību, debesu valstību, žēlastības valstību virs zemes, kur Valdnieks ir pats Kungs.

Taču, lai mēs mazliet labāk ieraudzītu šo Dieva godību un modinātu savas sirdis Dieva valstības lūgšanai, godam un slavēšanai, mums ir jāsaprot cilvēka sākotnējais stāvoklis, kamēr tas vēl atrodas tumsas varā, un tikai tad mēs sapratīsim, kas notiek ar Dieva valstības nākšanu.

To izzināsim tikai un vienīgi no Dieva vārdiem. Visai pasaulei par to ir savi spriedumi. Ikviens iedomājas, ka jau pieder Dieva valstībai, un neviens nedomā, ka varētu būt velna īpašums. Tomēr patiesais spriedums pieder tikai Dievam, un Svētie Raksti saka: “Jo Dieva valstība.. [ir] taisnība, miers un prieks Svētajā Garā” (Rom.14:17).

Par cilvēka stāvokli tumsas valstībā un Dieva valstības nākšanu māca apustulis Pāvils savā Vēstulē efeziešiem 2. nodaļā. Viņš dara to tik raksturīgā un neapstrīdamā veidā, ka mirušajiem būtu jāmostas dzīvei un dzīvajiem jāmostas lielam priekam un pateicībai. Viņa mācītais skan tā:

“Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, ļaudamies miesas un miesas prāta iegribām, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs..” (Ef.2:1–6)

Ievēro vārdus, ar kuriem apustulis raksturo cilvēka dabisko stāvokli! Tie ir kodolīgi un ļoti nozīmīgi vārdi: “Miruši savos pārkāpumos un grēkos.” Tie ir dziļi un traģiski vārdi par grēkākrišanas sekām: tai dienā, kad no tā ēdīsi, tu mirdams mirsi, zaudējot dzīvību pie Dieva (1.Moz.2:16–17). Cilvēks garīgā ziņā ir mironis. Līdzīgi arī pats Kristus ir runājis Mateja evaņģēlijā (8:22): “..lai miroņi apglabā savus miroņus.”

Daudzi uzskata to par smagu valodu. Ievērosim, ka tas nenozīmē to pašu, kas parasti domāts ar vārdu “mironis”. Tomēr neviens lai neapšauba mūsu Kunga Kristus izteikumus un neuztver tos kā pārspīlētus. Aplūkosim tikai pašu lietas būtību un mēģināsim noskaidrot, kāda nozīme ir vārdam “miruši”, jo Viņa sacītajos vārdos mēs redzam divus dažādus miroņus, miesīgus un garīgus.

Mēs pazīstam miesīgi mirušos ne tikai pēc tā, ka tie vairs neko nejūt, neredz, nedzird un neuztver, bet arī pēc tā, ka tiem nav elpas, kaut arī tiem joprojām ir visi maņu orgāni – acis, ausis, mute, plaušas – kā dzīvajiem. Vai garīgi mirušie nav līdzīgi? Tiem ir visas ārējās maņas, kas ir dzīvas un spēj uztvert. Tiem var būt gaišs prāts, jūtīga sirds, daudz zināšanu, cēli mērķi, skaisti vārdi un darbi, bet tiem pietrūkst dzīves Kristū, vienības ar Dievu, dievbijīga prāta, Dievam padevīgas gribas, Viņa vārdu un žēlastības. Viņi samērā labi redz, dzird, domā un jūt visu laicīgo, kas pieder šai pasaulei, taču viņi neuztver to, kas nāk no Dieva Gara.