Nāc Dieva priekšā, mana sirds [288]

Nāc Dieva priekšā, mana sirds, Tev nebūs bīties, trūkties!
Mans Jezus manim mācijis Ar ticību pielūgties
To Tēvu, kas ar mīlibu Dos, ko no viņa lūdzam;
Lūdz dvēsele ar ticību, – Viņš dzirdēs, ko mēs sūdzam,
un dos mums visu labu.

Ja Dievs mans Tēvs, tad esmu es Tam bērns, uz to paļaujos;
Uz viņu sirdsprāts mani nes, – No Tēva neatraujos.
Tā es bez visas bailibas, Tēvs, tavā priekšā nāku,
Iekš bērna-uzticēšanas Es tevi lūgties sāku, –
Apžēlojies par mani!

Bet kā es lūgties drīkstētu, Kad lepna sirds man būtu?
Es sevi vārgu atskārztu Un savu mūžu grūtu;
Man nāve galu padarīs. Ko lielīšos tukšs būdams?
Mans laiks kā putniņš aizskrien drīz, Un nāves rokās kļūdams
Par pīšļiem, pelniem tapšu.

Dievs ir mans Tēvs, es Dieva bērns, Pie ta aizvienu turos;
Viņš savu srdi man atvērs Notikumos jebkuros.
Man nākās viņam paklausīt Un tiem, kas Dieva vietā;
Tos godāt, cienīt man piekrīt, – Ši patīkama lieta
Tam Tēvam ir pa prātam.

Es savu sirdi remdešu Vislielakajās bēdās,-
Un kad caur Tēva likumu Man jabrien nāves-pēdās,
Es viņa prātam paļaušos; To, kas man ir par labu,
Viņš manim žēlodams iedos, Kā bērns no Tēva dabu, –
Es lūkojos uz viņu.

Par parādnieku atzīstos, Sagānitu ar grēkiem;
Es savos grūtos parādos Ar visiem saviem spēkiem
Kā vārigs bērniņš tam atdot Un līdzināt nevaru,
Bet viņškā lēnigs Tēvs piedod; Kaut grūtu bēdu-svaru
Man uzliek, – viņš ir žēligs.

Dievs pats to pieru apzina, to stundu un to laiku,
Kur viņš mums sirdi klusina Un aizdzen bēdu-tvaiku.
Viņš rāj, ber ar apžēlojās, Viņš avots neizsmeļams;
Tas slavas-dziesmas pienākās, Tas augstā godā ceļams,-
Viņš mums kā Tēvs ir zinams!

Ak augstais Dievs, tu gribi pats, Lai mēs tev Tēvu saucam;
Ak mums ir vāju bērnu prāts Un daudzkārt no tecv traucam.
Mēs tomēr uz tev cerejam: Tu mūs iekš mīlestibas
Nesodisi iekš dusmibām, nedz turēs’ ienaidibas.
Tu pats mūs sauci bērnus.

Tēvs jau ar mīļām rokām dod, Ko viņa bērni lūdzās;
Tā vairāk, debes-Tēvs, tu prot’, Par to bērns raud un sūdzās.
Ak Dievs, tu dodi veselib’, Tu mieru dod’ un spēku,
Tu svēti mūsu nabadzib’, Ir druvu, dārz’ un ēku
Un visu mūsu gaitu.

Kad vels mūs dažkārt izbiede Un grēks mūs apsūdz grūti,
Tad tu kā Tēvs mūs apremdē, Mums savu pieru sūti.
Tu žēlodams mūs priecini, No bēdām mūs atraisi,
Tu mūsu nastas vieglini Un prieku mums sataisi,
Tā asaras noslauki.

Ak Tēvs, es pie tev atnāku Ar grūtiem grēkiem slodzīts;
Gan bērna vārdu nepelnu, – No paša sirds nosodīts,
Pliks, tukš’nieks, mantas šķērdetajs , Liels parādnieks, nelietigs!
Apžēlojies, Tēvs mīļakais, Parādies man pacietigs!
Tev, Tēvs, pie kājām krītu.

Iekš savām bēdām grūtakām Es tev par Tēvu saukšu,
Un tā ar saldām priecibām No šejienes aizbraukšu.
Tēvs, nāves-sāpes vieglini Un ved man debes-priekā
Caur Kristus dārgu asini; Tā nebīstos nenieka
Pie sava Tēva iedams.