Mirušā kunga pakalpiņi
Noklausies šo e-publikācijuUn, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. [1.Kor.15:14-17]
Kamēr kungs ir dzīvs, tas izrīko savu saimi pēc sava prāta. Kalpi bijājas savu kungu pat viņa prombūtnē, jo no kunga (un pārvaldnieka) labvēlības tiešā veidā ir atkarīga kalpa labklājība. Nama kungam ir pārskats un augstākā teikšana pār visu savu mantību.
Kungs kad mirst, tas tad ir svarīgs notikums viņa kalpiem. Valdnieka nāve ir vai nu traģēdija (jo maizes devējs ir pagalam), jeb ar’ liels atvieglojums, (jo tikuši vaļā no tirāna). Kunga nāve neizbēgami ieviesīs izmaiņas arī kalpu dzīvēs. Un ir vēl kas svarīgs?, …kas nu pārņems kunga mantojumu!
“Uz Mozus krēsla ir nosēdušies rakstu mācītāji un farizeji…” [Mt.23:2]
Šis Jēzus secinājums un skaidrā valoda var teikt viņu noveda kapā. Kuram draudzes mācītājam gan patiktos šādas apsūdzības: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi!… Vai jums, aklie ceļa rādītāji!… Jūs ģeķi un aklie!…jūs esat praviešu slepkavu bērni. Jūs tad arī piepildāt savu tēvu mēru. Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?”
Jēzus nāve ir būtisks notikums garīgajā pasaulē, jo bez Kristus nāves, taču nebūtu arī Viņa augšāmcelšanās. Tāpat mēs varam teikt, ka bez Jēzus nākšanas pasaulē nebūtu iespējams viņu krustā sist. Tomēr tieši Jēzus augšāmcelšanās ir pats svarīgākais notikums gan pie katra kristieša dvēseles pestīšanas gan izšķirošais pagrieziens visas cilvēces vēsturē.
Kristus ir miris – Bāc! Pasaulē viss ir ačgārni! – Taisnajam jāmirst kā grēciniekam!.? Tur vai visa pasaule sagriežas ar kājām gaisā.
Kristus ir augšām cēlies!!! – Bum! Un vēlreiz visums kā tāda pankūka tiek apmests riņķī. Viss nostājas savās vietās, bet nekas vairs nav kā pa vecam.
Ir sākusies jauna ēra; Pasaules laika atskatei ir jāmainās, Un tā arī izmainās. Kristieši sāk dzīvot laikā pēc Kristus augšāmcelšanās. Romiešiem ar laiku… laika atskaiti piemēro pēc Dieva Dēla krustā sišanas. Jūdi, mēģinot pārliecināt pašus, ka nekas būtisks nav noticis, skaita tik gadus pēc gada uz priekšu.
Bet velna viltība vairs neiet cauri (tā ir it viegli atmaskojama). Pēc svētā Gara izliešanas pār ticīgajiem, Patiesība nāk atklāti (ir pieejama ikvienam, kas to meklē) un ir nenoliedzama. Tempļa priekškars ir pušu un spēle galā; Dieva kārtis ir atklātas (bet kuri grib turpināt spēli izliekoties kā nekas nebūtu noticis, tiem jāpadara sevi par pusakliem pamuļķiem, kas noliedz bijušo, vai jālāpa tempļa priekškars).
Augšāmcelšanās notikums ticīgajiem izkliedē visas iespējamās šaubas par Jēzus dievišķumu; tas sniedz drošības garantu par Kristus apsolījumu patiesumu; tas neatstāj iemeslu neticēt Bībelei – visam, kā stāv rakstīts.
Turpretim neticošie tiek nostādīti pavisam neapskaužamā situācijā – lai tie varētu palikt savā (ne)ticībā, tiem jāsāk noliegt realitāte. Respektīvi tie tiek iekapsulēti iluziorijā*, kur tie turpina savu eksistenci pa vienam vai grupās.
Pasaules mukšanai no Patiesības – vēlmei atslābināties, aizmirsties no realitātes ir dabisks skaidrojums. Un man, kā kristietim, lai ar ir žēl daudz “labo cilvēku”, kas lielākās vai mazākās grupās (kā kapsulās) peld lielajos pasaules ūdeņos uz noteku grāvi, ir iespējams ar to samierināties. Lai viņi izbauda šo Dieva žēlastības laiku kā aizraujošu piedzīvojumu, lai izpriecājas, pirms viss tiem zūd, jo dzīve ir īsa.
Ja man kas rūp, tad tās ir dvēseles, kuras varētu tap glābtas; kas grib, bet nevar izrauties no velna valgiem. Tas ir fenomens, ko saucu par kapsulām kapsulās. Es runāju par ticīgo grupām un kopienām, jeb atsevišķiem indivīdiem, kas atrodas iekšpus pasaulīgo izveidotām domāšanas sistēmām; Es lūkoju pēc ortodoksajiem, kuri iesprūduši savos centienos glābt viņus aprijošo heterodokso vidi.
Zināt, Gudrot vai Ticēt
Kas apveltīts ar veselo saprātu, tas var teikt sevi laimīgu esam. Ja kāds var lepoties ar īstu gudrību, tas zinās, kāds tai iesākums. Bet tiešām jo liela Dieva dāvana ir šī vienkāršā – skaidrā ticība Jēzum un paļāvība uz Rakstiem. Kristieša auss un acs ir kā pareizi uzstellēta antena, kas vērsta (uzskaņota) uz to lai labāki uztvertu svētā Gara balsi. Kristieši ir indivīdu (bieži vien ārēji pilnīgi atšķirīgu eksemplāru) kopums, kurus apvieno vien tas, ka tie Dievu bijājas un ir apveltīti ar vienu un to pašu ticību uz trīsvienīgo Dievu. Kristietība netiek pareizi izprasta, ja to uztver kā kādu vairāk vai mazāk viendabīgu masu (jeb masu kustību).
Ko iesākt pareizi ticošam, atrodot sevi nepareizi ticošā vidē? – Nebīties, atzīties un nebaiļoties par savu kažoku, jo Jēzus mūs ir ar sūtījis kā avis vilku starpā. Ja runa iet par laicīgo, piemēram darba vidi, tu vari turpināt tur strādāt (līdz tas neiet konfliktā ar likumdošanu). Kāpēc Kristus māca mūs paklausīt saviem kungiem? Jo tas ir mūsu pašu labā, pēc Dieva noteiktās kārtības.
Taču garīgajos jautājumos, ja runa iet par nepareizu mācības praksi draudzē, Tad palikt tur… un ņemt dalību viņu mielastos nav pareizi! Biedroties ar tādiem, kuri nekad nenāks garīgā vienprātībā? …vienu otru reizi pamācījis, atstāj tādus, lai mirušā kunga pakalpiņi paliek tos ganīt! Ej prom un pievienojies tuvākajai pareizi mācošajai draudzei, un kur sakramenti pareizi tiek pārvaldīti!
* – piemērs iluzorijam ir, kad cilvēks nedzīvo šodienai, bet vairs tikai eksistē, kavējoties aizgājušo laiku atmiņās, jeb gluži pretēji – neizdzīvo šodienu, bet laiž to garām kaut kādas nosacītas nākotnes vārdā
Ieskaties