Kā notiek grēku piedošana
Reformācijas diena mums atgādina tās “95 tēzes”, ko Luters 1517. gada 31. oktobrī pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Šādā tolaik parastā veidā. — iepriekš publicējot tēzes — bija paredzēts ievadīt teoloģijas profesoru akadēmisku diskusiju.
Taču latīniski sacerētās tēzes ļoti drīz tika pārtulkotas un izplatītas, un tās kāri tika lasītas. Tam ir svarīgs iemesls. Jo šīs tēzes kritizēja baznīcas praksi — to, ka baznīca tirgoja grēku atlaidu vēstules (indulgences, atlaidas), par kurām apgalvoja, ka ar tām iespējams atpirkties no sodiem par laicīgajiem grēkiem, turklāt ne tikai dzīvajiem, bet arī par mirušajiem. Latvijā, iespējams, var ļoti labi saprast, ko nozīmē gādība par mirušajiem (tā var domāt, atceroties šejienes kapusvētkus). Kurš gan attiecīgi nerīkotos, uzzinot, ka viņš ar šādu atlaidu vēstuli no elles mokām var atsvabināt ne vien sevi, bet arī mīļos nomirušos piederīgos?
Atlaidu tirgošana, kāda tā, starp citu, Romas Katoļu baznīcā pastāv vēl mūsdienās*, ir komercdarījums ar bailēm, un bīskapiem un pāvestam tolaik nauda bija ļoti vajadzīga — lai pabeigtu Romas milzīgās katedrāles celtniecību un lai samaksātu parādus.
Uzklausīsim pirmo no šīm “95 tēzēm”:
“Mūsu Meistars un Kungs Jēzus Kristus, sacīdams: atgriezieties no grēkiem, — grib, lai visa ticīga cilvēka dzīve uz zemes būtu pastāvīga jeb nepārtraukta atgriešanās no grēkiem.”
Ar naudu, tā uzsver Luters, nevar nedz sevi, nedz citus izglābt no Dieva tiesas un soda. Nevar arī būt ne runas par to, kas līdz mūsdienām lasāms Romas Katoļu baznīcas kumu kodeksā [Codex Iuris Canonici §992] — ka “Kristus un svēto izpirkuma dārgumi tiek autoritatīvi pārvaldīti” un par naudu pārdoti. Patiesa grēku nožēla un piedošana var notikt tikai tādējādi, ka mēs savus grēkus apliecinām un nožēlojam Dieva priekšā un par to Jēzus Kristus Vārdā saņemam apsolījumu: “Es tev pasludinu Dieva žēlastību un visu tavu grēku piedošanu.”
Tādēļ 48. tēzē sacīts:
“Ir jāmāca kristiešiem, ka pāvestam, izdalot grēku atlaidas, sirsnīgas lūgšanas ir daudz vairāk vajadzīgas nekā nauda.”
Te nevar būt runa par naudu. Visu nosaka ticība. Šī ticība liecina, ka Jēzus Kristus miris par mūsu grēkiem, ka Viņš mūsu labā uzņēmies nāvi un ka mēs Viņā cauri nāvei ieiesim mūžīgā dzīvošanā. Tā ir dāvana, ko mēs saņemam Vakarēdienā — “grēku piedošana, dzīvība un svētlaime”.
To “Mazajā. katehismā” Luters savukārt skaidro šādi:
“.. īsti cienīgs un labi sataisījies ir tas, kas tic šiem vārdiem — “par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”. Turpretī, kas šiem vārdiem netic vai šaubās, tas ir necienīgs un nav labi sataisīties, jo vārdi “par jums” prasa ticīgas sirdis.”
Nevar runāt par īstu ticību tad, ja mēs paši sevi uzskatām par taisniem vai domājam, ka mēs ar to, kādi esam un ko darām, varam pastāvēt Dieva tiesā. Ticība turas pie Dieva vārda, kas mūs balsta un nes. Tas nozīmē, ka mēs raugāmies uz Jēzu Kristu, kas mūsu labā nesis grēku un nāvi, lai mēs Viņā saņemtu grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu. Kas ir kristīts, ir miesīgi saistīts ar Kristu. Ar Vakarēdienu šī sadraudzība ar Kristu tiek atkal un atkal atjaunota. Tādēļ ticība nozīmē, kā to kādreiz formulējis Luters:
“Ticībā Kristus ir klātesošs.”
* – “Katoliskās baznīcas katehisms” §1471:
Līdzīgās e-publikācijas