Lūgšana sešpadsmitajā svētdienā pēc svētās Trijādības svētkiem

Kungs, Mūžīgais Dievs! Tavās rokās stāv dzīvība un nāve.

Tu vari atpestīt no nāves. Tev ir kapu un elles atslēgas.

Ak, lūdzu izpestī mūs no mūsu grēka miega. Lai arī šodien tava balss būtu kā stipra bazūne, kas mūs pamodina.

Ikdienas mēs redzam cilvēkus mirstam, un cik daudzi apkārt klīst kā pusmiruši? Mirstīgi esam mēs visi, bet māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka gudru sirdi dabūjam.

Jaunos, Kungs, modini, lai tie apdomā, ka arī visskaistākās puķes krīt tikko tās skar pļāvēja izkapts un pirmajās salnās vīst.

Kas spēku pilnbriedā, tos māci, ka slimība viegli var atņemt visu spēku un jaukumu.

Vecajiem mūsu pulkā dod tādu prātu, ka viņi arvien vairāk sagatavojas savam pēdējam gājumam.

Ak, Dievs, palīdzi mums visiem dzīvot tā, kā mēs gribam dzīvot pēdējā dienā [pastarā galā]. Uzmodini mūs visus. Lai mēs šeit esam pacēluši savas galvas, kā sardzē stāvēdami, un gaidītu uzaustam savas atpestīšanas dienu. Pasargi mūs, ka laicīgā nāve nepārsteidz mūs garīgā nāves miegā gulošus.

Ja dzīvojam, tad lai dzīvojam tam Kungam, ja mirstam, lai mirstam tam Kungam. Jā! Tam Kungam, kas valda pār mirušiem un vēl atlikušiem dzīviem.

Laimīgs un svēts ir tas, kam daļa pie pirmās augšāmcelšanās, jo otrai nāvei nav pār viņu varas. Dari mūs dzīvus ar savu svēto Vārdu, ko mēs klausīsimies tūlīt pēc lūgšanas:

Mūsu Tēvs debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds. Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī no ļauna. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen.